Vējš čukstēja par Tavu atnākšanu,
Un bite dziedāja par kaut ko ļoti labu.
Kā mīkla aizmirstas par savu smago abru,
Es mīlēt uzdrīkstos caur Tevis pielūgšanu.
*******
Netici, kad sacīs
Tev draugi un skauģi
Acīs –
“mīlestība ir nieks,
vienīgi pasaulē prieks”.
Netici, ja Tevi pārgudri mācīs -
“mīlestība esot kā sniegs”.
Netici, cēlā sirds,
Jo stāv rakstīts:
“Mīlestība ir Dievs”.
*******
Manas nebrīves gaitas ilga no 1973. gada līdz 2001. gadam. Ilgākais laiks, ko pavadīju ārpus cietuma, bija gads un desmit mēneši. Sapelnīju sešas sodāmības. Deviņpadsmit gadi ieslodzījumā. Nožēlojamais recidīvista statuss. Es pateicos Dievam un ari tiesnesēm, kuras mani tiesāja. Par to, ka man nepiesprieda sevišķi bīstama recidīvista statusu un neaizsūtīja uz sevišķo režīmu uz Urāliem. Tur es būtu pazudis. Veselība nebūtu izturējusi. Pie Urāliem Permas apgabalā es pusotru gadu biju mežu izstrādes zonā. 40 grādu bargas ziemas. Tur man uzbruka ar zāģi, arī no lāča bēgu. Bet visus tos gadus jutu Dieva žēlastību, jo citādi es nevaru izskaidrot, kā paliku dzīvs vai nesajuku prātā. Ilgus gadus sirgu ar smagu toksikomānijas apsēstību. Narkomānija, alkoholisms – tas viss bija mani tik šausmīgi nomācis, ka es vispār brīnos, kā Dievs man prātu ir saglabājis. Arī plaušas un kuņģis man ir vesels.
Daudz reižu esmu apņēmies sākt jaunu dzīvi, taču tā apņemšanās bija tikai labas gribas līmenī. Un zīmogs pār mani – „zeks” - 50% manas perspektīvas un izredzes atņēma. Jo pēc atbrīvošanas katrā periodā ļoti grūti bija atrast darbu, es arī nebiju pieradis strādāt, es ignorēju darbu. Man gandrīz vai bija grēks strādāt, vairījos no darba kā velns no Bībeles. Nav noslēpums, ka PSRS darba nometnēs bija spaidu darba sistēma. Visdrausmīgākais pārkāpums darba nometnēs bija izvairīšanās no darba. Par to daudzus puišus spundēja kamerās, karceros.
Pirmo reizi Bībeli rokās paņēmu piecpadsmit gadu vecumā, kad dzīvoju Purvciemā pie tēta. Neatceros, kādas konfesijas garīdznieks pie tēta bija pasūtījis grāmatu skapi. Viņš bija teicis: “Gunār, atdod man to puiku! Es no viņa uztaisīšu kārtīgu Dieva kalpu”. Tēvs bija atbildējis: “Nē, es ar bērniem netirgojos!” Es saprotu tēvu, jo tie priekšstati par garīdzniecību un kristietību tolaik bija tik nepareizi!
Otrs Dieva aicinājums bija 80.- tajos gados. Tukumā bija tāds luterāņu garīdznieks Ālers. Foršs vecītis, man viņš labi palicis atmiņā. Es aizgāju uz luterāņu baznīcu, jo biju sapinies gan narkotikās, gan zādzībās. Jutu, ka man ir nepieciešamība pēc Dieva, bet līdzās nebija cilvēka, kurš mani garīgi vadītu un tuvinātu Kristus personībai. Mācītājs Ālers man deva grāmatas, mēs pat aizbraucām pie tā laika Latvijas luterāņu arhibīskapa Akmentiņa, viņš apsolīja, ka palīdzēs sagatavoties, lai es pirmo gadu Konsistorijā kā brīvklausītājs varētu klausīties. Bet pēc zādzības atkal iesēdos.
Visas zādzības, par kurām sēdēju, biju izdarījis dzērumā. Vairākumā gadījumu vainu uzņēmos es, palaidu ārā līdzzinātājus. Ne jau tādēļ, ka būtu bijis pareizais puika, bet tā man mazāk iedeva. Aprēķins.
Tad 80.- to gadu vidū man bija reāla vienošanās ar sātanu, par ko es bieži nestāstu. Biju saostījies ēteri un mēģināju iziet astrālā pasaulē un sazināties ar gariem. Izdevās. Pēc tam divdesmit gadus nevarēju izlīst ārā. Trāpīju tieši velnam kabatā. Es biju salasījies visādas grāmatas, arī jogu. Sapratu, ka eksistē ne tikai fiziskā pasaule, bet arī garīgā, neredzamā pasaule, bet par to, ka ir dzīvais Dievs, es zināju ļoti maz. Man šie mēģinājumi atrast atbildes beidzās ļoti traģiski – redzot mani, ari sātans noteikti smējās. Viņš man garā parādījās tāds, kādu biju viņu iedomājies. Viņš mani uzrunāja: vai tu gribi sadarboties? Un tad it kā domās mēs ar viņu nodibinājām firmu...
Varbūt mūsdienu ārsts teiks: “tā ir šizofrēnija”, bet mēs, kristieši, zinām - Dievs ir dzīvs un arī Viņa radība ir dzīva. Viena no Viņa radībām ir arī sātans. Viņa piedāvājums bija vienkāršs: tev būs narkotikas, sievietes, nauda, es tev visā palīdzēšu. Es, protams, neuztveru to nopietni, domāju, ka tā vienkārši ir prāta spēle. Man tas nelikās ne aizdomīgi, ne bīstami. Pēc piecām minūtēm biju par to jau aizmirsis. Bet vienošanas bija spēkā, jo viņš piekodināja: tikai neaizmirsti, kam tu tagad piederi. Nākamie divdesmit gadi man bija gatavā elle. Jo jebkuri mēģinājumi dibināt ģimeni beidzas nesekmīgi, jebkurš mēģinājums uzņemties atbildību bija nesekmīgs. Es nebaudīju neko vairāk kā tikai narkomānijas, toksikomānijas un alkoholisma šausmas.
Un baroju ar savu ādu blaktis un blusas cietumos. Manas vēnas bija caurdurtas, es biju paģirains, cietumu karceros nopelnīju pirmos sirmos matus. Tikai gandrīz pēc divdesmit gadiem, 1999. gadā, kad tuvojās manas kristības, Dieva Gars man visas šīs vienošanās uzrādīja. Runājot ar sludinātajiem un mācītajiem, es sapratu, ka tā ir bijusi reāla vienošanās ar sātanu un viņš nejokoja.
Tagad saprotu, ka Dievs nevienu brīdi nebija atlaidis manu roku. Karceri, etapi... tas ir brīnums, kā esmu dzīvs un tagad nesos kā mustangs pa pilsētu. Pirmās nopietnās pārdomas bija 90. gados, kad demokrātiskās vēsmas un ticības brīvība ienāca arī ieslodzījuma vietās. Tad es arī saindējos ar austrumu mistiskajām, okultajām mācībām. Vienu brīdi kļuvu par krišnaītu, tad meklēju patiesības pie Budas, ieskatījos ari Korānā un daudzās austrumu okultajās mācībās, disciplīnās un novirzienos.
Bet es aiz tā visa slēpu savu potenciālo parazīta, zagļa un krāpnieka dabu. Es piestūmu sev priekšā veselu lērumu krišnaītu grāmatu un aiz tām nedaudz iedūros un iedzēru šņabi, bet administrācijas acīs biju paraugieslodzītais. Ieguvu pirmstermiņa atbrīvošanu un domāju: esmu ļoti veikls zellis, bet te nu bija – pēc nepilniem diviem gadiem atkal biju turpat.
Bet neilgi pirms pēdējā ieslodzījuma Dievs mani konkrēti uzrunāja. Ļoti pārliecinoši un spēcīgi. Tas bija 1999. gada rudenī, kad biju lietojis tik daudz narkotiku, ka nevarēju paiet. Patiesībā es biju nolēmis sevi nospricēt. Sēdēju uz trepēm un biju gatavs nomirt, jo tāds grausts, kāds biju, es nespēju ne dzīvot, ne elpot, es biju sev vienkārši apnicis. Tikko iedomājos par pašnāvību, Dievs mani acumirklī uzrunāja. It kā garā redzēju, kā silta gaisma apspīd manas krūtis, un Dievs sacīja: nedari neko! Ceļš tev tāls un grūts, bet tu būsi izglābts un vesels. Tas bija ļoti klusi un personīgi. Es iespricēju visu, kas man bija palicis, iekritu gultā, iekodos segā un kliedzu: “Dievs, palīdzi man! Es nespēju un negribu tā vairs dzīvot. Gribu nomirt vai arī dari mani jaunu.”
Un tad arī Dievs darīja, bet ne tā, kā es biju domājis. Man bija sagatavots nosacīts sods, bet es aizgāju griezt magones, nevis uz tiesu. Atbrauca policistu kungi, arestēja un iebāza mani atkal čokā. Bet es esmu pateicīgs par tiem pieciem gadiem, jo tad sākās mans atgriešanās ceļš. Šausmīgs un smags. No pasaulīgā viedokļa ārsti teiktu: patoloģiska šizofrēnija. Kad mani ieveda Centrālcietumā un ievietoja karantīnas korpusa kamerā, sātans it kā garāmejot man čukstēja: “tagad tev ir cauri”.
Viņš mani gribēja iedzīt cilpā, turklāt viņš velējās, lai to izdaru pats. Un tad sākās tas, ko es nemūžam neaizmirsīšu. Tāpat kā Spīlberga šausmu filmā – es redzēju uguns liesmas un dzirdēju konkrētu sātana balsi: “Pakar sevi, nodur sevi!” Viņš gribēja pakļaut manu gribu, salauzt mani. Bet Dievs bija klāt. Mēs kamerā bijām divi. Kamera bija smirdīga, logi aizmetināti. Neomulīgi, bet man kā izbijušam arestantam tas bija kā zosij ūdens. Sātans teica: “Es tevi neatlaidīšu, tev jāpakaras, jāpadara sev gals! Ja ne, tad nodur kameras biedru, viņš ir stukačs, sūdzētājs…”
Ar veselo prātu es sapratu, ka tā nav mana griba, ka tas ir spēks, kurš darbojas pret mani. Vakarā ar kameras biedru sarunāju: “Notēlosim, ka mums ir konfliktsituācija, lai mani izved no kameras, jo baidos, ka tevi nenogalinu.” Viņš piekrita. Tad pateicu uzraugam, lai mūs izolē. Mani izolēja vieninieka kamerā, bet ar to viss nebeidzās.
Es gulēju uz vienstāva nāras, naktī bija sajūta, ka sikspārņu bars nāca virsū – kliedzieni, bļāvieni: “Ej, pakaries, lien cilpā, tev nav perspektīvas, tu neiziesi no šejienes dzīvs! Tu taču pirms brīža nogalināji savu kameras biedru, tev būs mūža ieslodzījums”.
Es dedzināju ar cigareti sev rokas, lai caur sāpēm saglabātu paškontroli, ar lielu striķi piesēju savas kājas pie dzelzs gultas, lai nezaudētu samaņu un lai velns mani tiešām neiedzītu cilpā. Tas notika pēdējā naktī pēc divas nedēļas ilga sātana uzbrukuma. Jutu, ka zaudēju spēku, paklauvēju pie loga dežurantam, teicu: “man jumts brauc, bail, ka nepakaros vai nepārgriežu vēnas. Izsauc dakteri!”
Paldies Dievam, atnāca forša dakterīte, viņa teica: “to puiku ātri uz nodaļu!” Tas bija mans glābiņš. Viņa mani izrāva no tās vides ārā. Es saprotu: Dievs neļāva manam prātam tik daudz aptumšoties, ka es nespētu kontrolēt savas darbības. Es domāju: Dievs rīkojās ļoti pedagoģiski - Viņš ļāva man iepazīt sātana īsto būtību, viņa slepkavas un melu tēva dabu. To es izbaudīju visā pilnībā. Man prāts tika uzturēts par mata tiesu no sajukšanas. Tad es dzirdēju klusu Dieva uzrunu: “tu ceļā saņemsi Bībeli!”
Ar etapu jau braucu uz cietumu, un viens puisis uzgaidāmās telpās, pirms mūs izformēja pa vagoniem, uzdāvināja man Bībeli. Tikko es iebraucu cietumā, sāku to lasīt. Tad Dievs mani atbrīvoja no nikotīna atkarības. Un tad sākās tie brīnuma darbi, par ko es neesmu pārstājis brīnīties un pateikties Dievam. Pēc divām nedēļām cietumā man piedāvāja darbu. Es to pieņēmu, nostrādāju desmit mēnešus, tad nokristījos. Rihards Krieviņš bija mans kapelāns. Pie brāļiem luterāņiem es kārtoju Bībeles stundas pa pastu. Naktis gulēju ar Bībeli pagalvī. Domāju: “labāk nosprāgšu ar Dieva Vārdu pagalvī nekā velnam uz adatas.”
Pēc kāda laika mani pārsūtīja uz Jēkabpils pusatvērto cietumu, tur ir kapela, ļoti jauks kapelāns, vārdā Artis, uzvārdu gan neatceros. Tad beidzot es savā sirdī jutu, ka apžēlošana būs. Vienu dienu pēc sirsnīgas lūgšanas iznācu no kapelas, un tajā brīdī Dievs mani uzrunāja ļoti spēcīgā balsī, ko, protams, dzirdēju tikai es. Bija tāds telpisks efekts kā katedrālē. Balss no debesīm teica: “neaizmirsti, ko esi solījis”. Es biju solījis Dievam nezagt, nepīpēt, nelietot narkotikas, nedarīt nevienam pāri. Es tik daudz biju sasolījis Dievam, ka domāju: “Kā lai visu to pildu? Dievs, palīdzi man to pildīt, ko Tev solīju!”
Līdz soda izciešanas beigām man bija palicis vēl gads un divi mēneši. Tad 14. septembrī, kad Aleksejs Mūks, klostera vadītājs no Jēkabpils, vadīja dievkalpojumu, atvērās durvis un atskanēja šie ilgi gaidītie vārdi: “Irbe, tu esi apžēlots! Nāc ārā!” Turpat kapelā es zemojos Dieva priekšā, Aleksejs sāka dziedāt slavas himnu Dievam. Otrā dienā baltās biksēs un ar mugursomu plecos, lietainā laikā ar dubļainām kājām es devos uz staciju.
Te nu es esmu! Dievs mani iemācīja strādāt un lietot darba augļus. Dievs mani arī mācīja no jauna domāt un runāt, - kādreiz es nemitīgi lamājos, septiņi no divpadsmit bija lamu vārdi. Dievs mani pamudināja pētīt Viņa Vārdu. Arī rakstīt dziesmas un dzejoļus. Es sākumā burtiski “ēdu” visas garīgās grāmatas. Cilvēks ir kā tāda liela tvertne, no kurienes vispirms jāizspiež ārā viss vecais, jāiztīra tā tvertne un tad to var piepildīt ar kaut ko tīru. Kad tīrais ir pilns un iet pāri malām, tad tu to vari atdot. Tad sākas arī sevis atdošana un kalpošana.
Dievs mainīja manu sirdi – Viņš akmens sirds vietā deva jaunu sirdi, kas jūt līdzi un spēj mīlēt. Ir rīti, kad skuju bārdu, gludinu kreklu, uzlieku kaklasaiti un atceros, kāds es biju karceros. Es simtiem dienu esmu pavadījis vieninieku karceros, kur bija auksts un smirdēja pēc urīna. Es neaizmirsīšu 1980. gada Jauno gadu Valmieras cietumā. Par toksisku vielu lietošanu man bija iedotas 15 sutkas karcerī. Sešos no rīta skanēja himna, Kremļa kuranti, es pamodos pārsalis, sienas bija nosarmojušas. Esmu iemācījies priecāties par krūzi karsta ūdens un ceturtdaļu rupjmaizes kukuļa ar sāli. Tas ir prieks par maizi. Laikam kopš tā laika es nevaru paiet garām uz zemes nomestai maizei – es to vienmēr paceļu un nolieku uz palodzes vai sadrupinu un atdodu putniem.
Es esmu kā no Dieva rokām izskrējis jaunizcepts pīrādziņš – dedzīgs un apņēmības pilns kalpot tiem, kuru vidū es biju, – atkarīgiem, narkomāniem, alkoholiķiem, zagļiem un dīkdieņiem - savā prātā biju izdomājis, ka varētu izveidot kādu sociālo dzīvokli, kurā viņus pulcināt. Es bieži domāju par šo Tukuma vecpilsētas rajonu. Jau tad Dievs man vīzijā parādīja šo ēku. Nevis kā fotogrāfijās, bet garā. Es tikai nesapratu, kāpēc to redzu. Tagad saprotu: Dievs mani gatavoja šim kalpošanas darbam. Kad es 2001. gada rudenī pēc atbrīvošanas atnācu pie sociālās nodaļas vadītājas Dzalbes kundzes un jautāju, vai es nevaru kaut ko tādu izveidot, viņa teica: “Riteni nevajag no jauna izgudrot. Sadarbībā ar AIDS profilakses centru ir šļirces maiņas programma, kur ir viena brīva vieta. Vai tu iesi tur darboties?” Es gāju ar sajūsmu!
Šeit bija nakts patversme, tās vadītājs Ilmārs Talle ļoti atbalstīja manu darbu. Tagad viņš ir Tukuma poliklīnikas direktores vietnieks saimnieciskos jautājumos. Viņš pats ir mediķis, feldšeris, kas toreiz aktīvi piedalījās darbā - palīdzēja ar medikamentiem, apģērbu, atļāva mazgāt tos cilvēkus, viņš neatteica medicīnisko palīdzību cilvēkiem ar apsaldētām kājām. Tādā sadarbībā veidojās un formējās manas praktiskās iemaņas un priekšstats par šo kalpošanas darbu. Notika arī pirmie AIDS profilakses centra organizētie semināri.
Dievs jau bija sagatavojis to ceļu un to ļaužu sirdis, pie kuriem gāju. Redzēdami manu apņēmību un dedzību, viņi man noticēja. Pirmos desmit mēnešus darbojos kā brīvprātīgais. Pateicoties domes ļaudīm, man maksāja latu dienā. Katras nedēļas beigās es saņēmu piecīti – tas bija kolosāli. Desmit mēnešus regulāri mainīju šļirces, gāju uz ielām, runāju. Es mācījos, pētīju, pierakstīju. Iepazinos ar visiem, kuri darbojās atkarību jomā un ir tieši vai netieši ar to saistīti.
Tad 2002. gada rudenī ar mani noslēdza līgumu AIDS profilakses centrs; tad man bija pirmā līguma alga – 125 lati. Es jutos kā Rokfellera radinieks, kurš saņēmis mantojumu! Es, protams, Tam Kungam desmito noliku, tas netiek apspriests. Tas rakstīts Bībelē, to māca ari draudze – uzreiz pēc atbrīvošanas es sāku iet Septītās dienas adventistu draudzē. Tur es iepazinos ar savu nākamo sievu, Daigu. Beidzot es veikalā varēju brīvi pieiet pie plaukta un izvelēties jebkuru tēju, varēju paņemt sviestu, nevis margarīnu. Vistas stilbiņus un konfekšu kasti godīgi nopirkt! Man bija un joprojām ir prieks, jo tā ir godīgi pelnīta nauda.
Manā agrākajā dzīvē bija tādi brīži, kad es atbrīvojos no ieslodzījuma un jutos apdalīts – iegāju veikalā un man šķita, ka tas lats vai divi manā kabatā ir tik niecīgi, ka es nespēju neko nopirkt. Man bija kauns un šķita, ka apkārtējie zina, - esmu ieslodzītais. Man brīžiem bija tādi kompleksi, ka baidījos iet pāri ielai - no ātri braucošas mašīnas lēcu atpakaļ uz trotuāra. Man bija bail no vides, no kuras es tik bieži biju izrauts ārā. Tikai pēc kāda gada es bez aizdomām varēju nākt uz darbu. Man likās, ka cilvēki tomēr kaut kā īpaši no manis uzmanās, jo esmu bijušais zaglis, recidīvists. Bet viņi par to pat nedomāja. Tie bija mani priekšstati, jo es tik daudz gadu biju pavadījis neuzticības un aizdomīguma atmosfērā.
Pamazām tas aizpildījās ar darbu, pienākumiem, kalpošanu draudzē - es ari draudzes telpas mazgāju. Tā bija – pirmie desmit mēneši pa 20 latiem mēnesī, nedaudz draudze man piemeta par apkopšanu. Sekoja projekta darbs, bet tagad jau otro gadu es esmu Tukuma pilsētas domes rokās, pateicos tās priekšsēdētājam Jurim Šulca kungam un visiem, kuri man šo darbu uzticēja. Esmu bijis ari mācībās Polijā, saņēmu tur starptautisku sertifikātu. Esmu piedalījies arī vairākos semināros Latvijā. Man ir dažādu sertifikātu kaudzīte. Esmu precējies.
Esmu ielu sociālais darbinieks, mans ikdienas kalpošanas darbs ir arī šļirču apmaiņa. Mēs mēnesī apmainām 200 līdz 400 šļirces. Parasti visu šo procesu pavada pārrunas, tējas dzeršana, kafija, cepumi. Liela daļa no viņiem ir mani paziņas, līdzcilvēki. Es zinu daudzu dzīvesstāstus, ar daudziem esam bijuši kopā ieslodzījumos. Dūrušies kopā un alkoholu lietojuši. Laikam jau jebkura metodika un motivācijas prakse, kuru lieto psihoterapeiti vai narkologs, ir absolūti bezjēdzīga un neiedarbīga, ja nav iekšējas nepieciešamības no tā visa atbrīvoties. Mana izvēle bija – dzīvot vai mirt. Es negribu, lai katrs noiet līdz kliņķim, bet, iekams cilvēks nejūt vajadzību, ja viņam ir sociālais pamats – dzīvoklis un izdzīvošanas garants – tēvs, mamma, sieva, ģimene - viņš nejūt īpašu vajadzību, viņš duras, dzer, pīpē. Redzi, atkarība ir tāda lieta, kas pārņem visu cilvēcisko dabu un būtību. Tā ir ne tikai fizioloģiska, tā ir arī atkarība dziļakās sfērās. Atkarība kā vajadzība, lai es varētu staigāt, lai man būtu labsajūta un nebūtu jācieš no alkohola vai narkotiku trūkuma. Ir arī svarīgi, pie kāda spēka avota mēs vēršamies – vai tas ir cilvēciskais vai dievišķais.
Svarīgi ir izdarīt izšķirošo soli, pateikt: Kungs, es esmu bijis vainīgs. Palīdzi man atzīt Dievu par Kungu. Noārdīt sātana uzcelto pašlepnuma un pašvērtības iluzoro pili, kuru viņš uzcēlis prātā, sirdī: es, es esmu kaut kas. Nekas tu neesi! Mēslu čupa. Apdūrusies, apdzērusies mēslu čupa. Kā vienā filmā teikts: “Vienīgais, ko es varēju, - kārtīgi smirdēt.” Kristus šo ilūziju noārda un parāda, kādi mēs patiesībā esam, – vāji, slimi. Taču Viņš nenāk, lai mūs tiesātu, bet lai dziedinātu!
Es neesmu brīnums! Tā ir vienkārša kristīga sirds. Es tik daudzus gadus esmu darījis kaunu vecākiem, radiniekiem un bērniem. Savulaik lūgšanās Dievam es teicu: Tēvs, palīdzi man tā dzīvot, lai maniem bērniem nebūtu par mani jākaunas. Tagad es domāju, šī mana lūgšana ir uzklausīta. Man ir prieks, bet reizēm esmu nokaunējies – es ar draugu ieeju poliklīnikā un tur meitenes viena otrai baksta: “Re, re, skaties, viņu televīzijā rādija, tas ir tas, kas “lepnumu” saņēma”. Vakarā puišeļi stāv barā: “Čau, Latvijas lepnum”! Bet viņi to teic bez ļaunuma. Laikam tam manam EGO nedaudz patīk, ka tiek uzteikts tavs darbs un tu tiec pieminēts ar labu vārdu. Kad sniedzu intervijas vietējām avīzēm, saku: mīļie, tas nav mans nopelns, tā ir Dieva žēlastība. Dievs ir pagodinājies pie grēcinieka. Un tas ir mūsu kopdarba rezultāts. Tā ir mūsu kopējā balva. Es tikai biju tas, kas to atveda uz Tukumu. Tas ir tikai process, kas turpināsies.
Es nevaru teikt, ka esmu kā māte Terēze, es nekādā gadījumā neesmu nekas īpašs, kas izvērš žēlsirdības kustību. Es domāju, tā rīkojas katrs cilvēks pēc savas sirds saprašanas un būtības. Ne tikai kristietis, tas var būt musulmanis, budists utt. Līdzjūtība un mīlestība ir tās īpašības, ko Dievs ir ielicis mūsos jau mātes miesās. Tikai šī mīlestība daudzreiz ir kaut kur apslāpēta. Pazaudēta, pievilta, apmānīta, piekauta, nospārdīta, apspļaudīta. Cilvēks vairs nespēj mīlēt, jo viņš ir tik piegānīts, pievilies vai pievilts, vai pievīlis.
Pasaule ir pievīlusi prātu un sirdi, cilvēks ir nodevies mantu, kaislību kultam; dažādiem kultiem, viņš vairs nespēj saskatīt un neko nezina par savu dievišķo izcelsmi, par savu piederību Dieva universa ķēniņu ģimenei. Kāpēc mums nespīdēt Tēva rokās, kāpēc mums nerādīt Kristu mīlestībā? Ja Jēzus mazgāja kājas mācekļiem, kāpēc mums to nedarīt? Ne jau tieši tikai kājas mazgāt. Mēs varam viņiem simboliski “mazgāt kājas”, pacienājot ar tēju, ar maizīti. Mēs ar viņu parunājam, nedzenam prom un nenovēršamies no viņa. Mēs neaiztaisām degunu, kad viņš smird. Es nesaku, ka to dara tikai kristieši, to dara katrs cilvēks, kam sirds ir atvērta.
Es gribu līdz pēdējam elpas vilcienam būt Kristus māceklis. Jo Kristus mani atrada, Viņš ir mans Meistars.
Kopā ar dēlu Alenu (no kreisās), meitu Elīnu un mazdēliņu 2007. gada 1. jūlijā
*********************************************************************
Mīļa pateicība par ziedojumiem - visiem, kas finansiāli atbalstīja šīs grāmatas tapšanu:
• Septītās Dienas Adventistu baznīcas bīskapam, brālim Viesturam Reķim,
• Brālim Agrim no Jūrmalas,
• Brālim Pēterim Gobam no Tukuma,
• Māsai Dzintrai no Adventistu draudzes Tukumā,
• Tukuma pilsētas domei,
• Inesei Šleserei – personīgi,
• Un visiem mīļajiem ziedotājiem visā Latvijā.
Lai Dievs, mūsu Tēvs Jūs visus bagātīgi svēti mūsu Kungā Jēzū Kristū ar visa veida Svētībām!
Jūsu brālis - Arnis Irbe
