„Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos."
(Apustuļa Jāņa 1. vēstule.)
Klausoties Arņa stāstījumā un pārdomās par viņa dzīvē notikušo, gribas saprast, - kas ir tas, par grēku dēvētais monstrs, kas spēj jauku, mazu bērniņu pārvērst par agresīvu, ar cirvi bruņotu laupītāju, kas niecīga materiālā labuma dēļ gatavs atņemt cilvēka dzīvību? Bet vispirms laikam ir jāsaprot, kas vispār ir būtne, ko saucam par cilvēku.
GAN SVĒTS, GAN GRĒCĪGS
Šķiet nav vairs daudz tādu, kas domā, ka cilvēks ir nekas vairāk kā bioloģisks mehānisms, kura eksistence un darbība balstās vienīgi un tikai uz smalkiem elektriskiem un ķīmiskiem procesiem. Aprobežotais materiālisms savas pozīcijas ir neizbēgami zaudējis. Mēs zinām, ka cilvēks ir kas vairāk nekā miesa. No vienas puses ņemot, cilvēka būtība ir loti vienkārša. Gars – pēc Dieva līdzības radīts, miesa – no šīs pasaules matērijas, no pīšļiem ņemta. Gara un miesas, dievišķā un pasaulīgā sintēze. Tāds, pretrunu pilns, gan svēts, gan grēcīgs, īsto ceļu meklēdams, baudīdams, kļūdīdamies, ciezdams un vildamies, cilvēks klīst pa šo pasauli. Atnācis, lai mācītos, lai pats izdarītu izvēli starp pasaules pārejošiem labumiem vai mūžību, - kur īstās tēva mājas un Tēvs, kas vienmēr gaida savu dēlu pārnākam. Un, kad šīs zemes gaitas ir galā cilvēks dodas prom. Bez gara palikusī miesa vairs nespēj pretoties mūžīgā haosa darbībai, un pīšļi atkal atgriežas pie pīšļiem. Bet gars atgriežas pie Tēva.
VIENKĀRŠAIS, KAS IETĒRPJ SAREŽĢĪTO
Tik vienkārši! Bet tomēr… No otras puses raugoties, tikko aprakstītā vienkāršība sevī ietver daudzkrāsainu, sarežģītu attiecību varavīksni. Tāpat kā vienkārša mums šķiet automašīna. Sak, nu, kas tur liels? Degvielas un gaisa maisījuma eksplozijas spēks tiek pārnests uz riteņiem un viss. Mašīna ripo, mēs braucam… Tā gan ir, tas ir tas vienkāršais modelis, bet palūkojiet tuvāk, cik bezgala daudzas un smalkas ierīces saskaņoti darbojas automašīnā, lai tā varētu veikt visas tās funkcijas, pie kurām ikdiena esam tā pieraduši.
Līdzīgi ir ar cilvēku. Patiesībā - ārkārtīgi sarežģīta būtne, mikrokosmos. Un nemaz jau nerunājot par bioloģisko mehānismu, kas ir tik sazarots, ka vēl šodien līdz galam nav izpētīts, - arī indivīda dzīves gājuma (vai likteņa) veidošanās ir unikāla parādība. Padomājiet paši! Lūk, vienkāršs piemērs: ģimene, kurā gan tēvs, gan māte ir godājami, izglītoti, inteliģenti ļaudis. Un piedzimst viņiem trīs bērni. Viens, izaudzis, kļūst par vienkāršu darba rūķi un lauku klusumā līdz mūža galam audzē sīpolus. Otrs – gan savā zemē, gan ārpus tās robežām pazīstams mākslinieks. Bet trešais – žūpa, narkomāns un izvirtulis, kas savas gaitas beidz, pārdozēdams narkotikas sava kārtējā ieslodzījuma vietā. Kāpēc vienu un to pašu vecāku bērniem tik dažādi likteņi?
PAŠA RĪCĪBAS SEKAS VAI DIEVA TIESA?
Vienu iespējamo atbildes variantu piedāvā austrumu reliģijas. Tās saka: dvēsele atgriežas un iemiesojas atkal un atkal, izbaudot savu iepriekšējo dzīvju darba augļus, saņemot svētību par labiem darbiem un sodu – par ļauniem. Tāpēc katrai dvēselei, katram Cilvēkam tik dažādi likteņi, tik dažādas tieksmes un talanti, kas ar ģimenes bioloģisko mantojumu tiešā veidā nav saistīti. Austrumu reliģijas māca, ka Cilvēka dvēsele jau iemiesošanās brīdī nes sev līdzi tālākās dzīves priekšnosacījumus. Taču kristieši netic reinkarnācijai – dvēseļu pārdzimšanai. Apustulis Pāvils saka: „Cilvēkiem lemts vienreiz mirt, bet pēc tam – tiesa.” Kristieši cēloņu un seku tiesas (karmas) vietā tic Dieva tiesai, kur tiks vērtēti ikkatra nopelni un nodarījumi.
„Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: ejiet nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.” (Mateja evaņģēlijs, 25. nodaļa).
Tātad, no kristīgā viedokļa raugoties, cilvēka liktenis nav atkarīgs no dvēseles iepriekšējās pieredzes. Dvēsele piedzimst reizē ar bērnu. Bet - vai bērna dvēselīte pasaulē ierodas tīra un nevainīga? Gan kristieši, gan austrumu reliģijas uz šo jautājumu atbild noliedzoši. Ja pēdējie atkal norāda uz iepriekšējo dzīvju laikā uzkrāto cēloņu kopumu (karmu), tad kristieši turpretim piemin divas lietas: iedzimto grēku un „tēvu” (senču) grēkus.
STĀSTS PAR PIRMO GRĒKU
Iedzimtā grēka būtība aprakstīta Bībeles pirmajās nodalās, kuras droši vien ir lasījuši gandrīz visi no mums. Tomēr, ielūkosimies tajās vēlreiz. Tātad, radīšanas cikla beigās Dievs rādija cilvēku, vīrieti un sievieti – Ādamu un Ievu. Pirmie cilvēki bija bez grēka, bez jebkādas vainas, jo bija līdzīgi Dievam. Taču tad, Sātana veiktās kārdināšanas rezultātā, abi sagrēkoja un pārkāpa Dieva aizliegumu. Lūk, cik skarbs bija Radītāja spriedums cilvēkam: „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.”
Tādejādi no nemirstīgas, Dievam līdzīgas būtnes cilvēks tika viena mirkli pazemināts, padarīts par mirstīgu radījumu, kam visu mūžu sūri jāpūlas un jācieš, lai gūtu sev dienišķo iztiku. Vai tiešām viena aizlieguma – ēst no kāda koka augļiem – pārkāpšanai bija jārada tik smagas sekas? Vai nevarēja piemērot kādu citu, mīkstāku sodu? Kas tad bija tas lielais un briesmīgais grēks, ko pastrādāja Ādams un Ieva un, kas uz mūžīgiem laikiem pārmantojas visā cilvēku
dzimumā?
Atcerēsimies Sātana (čūskas) un Ievas dialogu Ēdenes dārzā: “Tā [čūska] teica sievai: "Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?" Sieva teica čūskai: "Mēs ēdam no koku augļiem dārzā, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tā jums nebūs ēst, nedz to aiztikt, citādi jūs mirsit." Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu." Šis Sātana arguments bija tik pārliecinošs, ka Ieva izdarīja pārkāpumu, daudz nedomādama. Bet ne jau tas, ka viņa pastiepa roku un noplūca aizliegto augli bija galvenais grēks. Nē, - grēka būtība slēpās MOTIVĀCIJĀ, kas viņai LIKA pastiept roku. Proti, IEMESLS, kāpēc viņa to darīja.
Tad KĀPĒC viņa noplūca aizliegto augli, izdarīdama pārkāpumu? Tāpēc, ka Čūskas vārdi skanēja viņas ausīs: „Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami labu un ļaunu!”
Lūk, kur slēpjas motivācija, iemesls un reize ari grēks! Sevis paaugstināšana, egoisms (ES – Visuma centrs). Vēlme kļūt tik vareniem un zinošiem, kāds var būt vienīgi Radītājs. Neapmierinātība ar esošo stāvokli, tieksme pēc varas, tieksme pēc pašapliecināšanās. Tādi, lūk, motīvi lika Ievai pastiept roku un sagrēkot, bet pēc tam nodarīt vel lielāku ļaunumu – pavedināt grēkā arī Ādamu. Protams, čūska sameloja. Ne nu vareni, ne gudri kļuva pirmie cilvēki, tikai viņi no tīrām un nevainīgām būtnēm kļuva par grēciniekiem.
Paraugieties uz mazu bērniņu. Viņš nekautrējas no sava kailuma, jo neapzinās grēka un kauna. Tādi bija pirmie cilvēki. Bet pēc grēkā krišanas viņu prātus pārņēma grēka, kailuma un kauna sajuta. Un viņi centās paslēpties, bet veltīgi, jo var apslēpt savu kailumu, bet nevar apslēpt domas.
Tā no vēlmes kļūt par Dieviem čiks vien sanāca, un turklāt tika neatgriezeniski samaitāts homo sapiens genofonds [_], uz laiku laikiem ieprogrammējot sevī lepnības un pārmērības garu. Atcerieties šīs tieksmes: vēlme pēc pašapliecināšanās, kļūstot varenam, parakām par citiem, pakļaujot citus savai gribai. EGO balss mums kopš mazotnes stāsta: „Es esmu labāks par citiem. Es esmu galvenais. Esmu centrā. Ja citi nedomā tā, kā domāju es, tad viņiem nav taisnība.”
Tādas ir EGO izpausmes. Tādas ir grēka izpausmes. Jo EGO jau ir tas pats grēks, tikai skan mazliet modernāk un vārda tulkojums uzskatamāk raksturo parādības būtību. EGO tieksmes un vēlmes ir gēnos ikvienam cilvēkam. Tāpēc mazais, nevainīgais bērniņš, sākot apzināties apkārtējo pasauli, sāk izrādīt vēlmi to pakļaut sev, veidot notikumus sev vēlamā virzienā, pašapliecināties, uzkundzējoties vecākiem, pagalma bērniem un klasesbiedriem. Ikvienā mazā bērniņā ir šī vēlme, tikai tā var izpausties dažādos virzienos. Pēc tam, kad bērns kļūst par pieaugušo, grēks izpaužas plašākos mērogos – dabas postīšana, vides pārveidošana pa savam prātam, vardarbība savu velmju apmierināšanai, karjerisms visdažādākajās izpausmes formās. Plašākā sabiedrībā šis grēks, protams, izpaužas plašākos mērogos un noved pie kariem, genocīda, dažāda veida neiecietības izpausmēm, citādi domājošo diskriminācijas un reliģiskajām vajāšanām. Tas viss un vel daudz vairāk ir EGO kundzības rezultāts.
NO GRĒKA BRĪVA SABIEDRĪBA
Var jau iebilst un teikt, ka zināma deva egoisma ir nepieciešama, lai indivīds varētu izdzīvot. Ir taču jārūpējas par sevi, par savu ģimeni. Nevar tā vietā rūpēties par svešiniekiem. Jā, tiesa, par izdzīvošanu ir jārūpējas. Bet vai nebūtu jāpadomā, kāpēc nepieciešama ciņa? Kas tā tāda par sabiedrību, kas nevis rūpējas par saviem locekļiem, bet gan liek tiem cīnīties, lai izdzīvotu? Jautājums ir acīmredzams - tā ir grēka pārņemta sabiedrība. Šajā vietā, kaut lieki nevēlos pārbaudīt lasītāja pacietību, bet atļaušos nocitēt kāda ebreju rabīna pārdomas par to, kāda varētu būt sabiedrība bez grēka, proti, altruistiska, no egoisma brīva sabiedrība: „Iedomājieties tautu, iedomājieties sabiedrību, kur katrs tās loceklis no visas sirds, ar neizmērojamu mīlestību un vienu vienīgu velēšanos – palīdzēt, darbojas pārējo sabiedrības locekļu labā, lai nodrošinātu visu, kas tiem vajadzīgs. Skaidrs, ka tādā gadījumā nemaz nav vajadzības rūpēties par sevi, jo par tevi parūpējas jau kāds cits. Tādā gadījumā tev nav baiļu par nākotni, jo taču visa tava tauta, vairāki miljoni cilvēku rūpējas par tevi…”
Cik skaista, ideālas sabiedrības vīzija! Sabiedrība bez grēka, kur ikviens mīl savu tuvāko kā sevi pašu. Drauga pleca sajūta, kas pareizināta ar miljonu! Bet – ak vai! – kaut kas tāds iespējams tikai tad, kad cilvēks būs brīvs no EGO, brīvs no iedzimtā grēka. Tā vietā, pleca sajūtas vietā mēs jūtam konkurenci, jūtam zobus un nagus, ciņu par vietu zem saules. Ka žurku barā.
Kristus ir sacījis: „Ikviena valsts, kura iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.” Jā, valsts, tauta, pilsēta, nams, ģimene, darba kolektīvs - jebkura sabiedriskā formācija, kurā EGO ir guvis virsroku, ir pakļauta iznīcībai. Iekšējs naids to agri vai vēlu izpostīs. Tā bija ar senajam Baltu tautām, kas lēja viena otras asinis, līdz vācu bruņinieki aprija, to, kas bija palicis. Tā bija ar visām lielajām impērijām. Un vai tāpat nav šodien ar mūsu sabiedrību? Padomājiet par to. Attīstība var būt tikai šķietama. Ari ābols var augt un briest sārts un acīm tīkams, tomēr serdē jau iepuvis un tārpu sagrauzts. Ārējais mēdz būt mānīgs.
DIVU SPĒKU CIŅA
Bet vai tiešam ir tā, ka apkārt valda viens vienīgs grēks? Ka nekā cita nav? Paldies Dievam, ka pretstatā egoismam un tā diktētajai cīņai par „vietu zem saules” mēs šad un tad varam vērot patiešām aizkustinošus pašaizliedzības un pašuzupurēšanās gadījumus. Piemēram, kad cilvēks, ne mirkli nedomājot par savu labumu vai nākotnē saņemamu pateicību, riskē ar dzīvību un metas glābt slīkstošu bērnu. Skaists piemērs sastopams latviešu rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa novelē «Nāves ēnā», kur cilvēks, skaidri zinādams, ka ies bojā, atdeva savu vietu laivā bērnam un pats palika uz irstoša ledus gabala jūrā.
Jā, ir tādi gadījumi, kuros paradās cilvēka dievišķums – spēja pārvarēt sevī mītošo iedzimto grēku, egoismu, pat pārvarēt katram organismam dabiski piemītošo pašsaglabāšanās tieksmi (visspēcīgāko no dabiskajiem instinktiem!), lai glābtu kādu citu. Tieši šādos brīžos paradās tā cilvēka iedaba, kāda tā bija vēl pirms grēkā krišanas. Ņemšana ir egoisms, došana – altruisms. Divi spēki, kas nemitīgi cīnās. Dievišķums un grēcīgums.
“TĒVU GRĒKI”
Tātad, ikvienam cilvēkam ierodoties pasaulē, viņā jau ir „ieprogrammēts” iedzimtais grēks – egoisms. Bet tas vēl nav viss. Jaunās dvēseles bagāža ir daudz smagāka. Ar tēva un mātes gēniem mazajā ķermenīti nonāk ārkārtīgi daudz informācijas. Gan gēnu virknes, kas formē topoša cilvēka ārieni, padarot to līdzīgāku tētim vai mammai, gan tādi gēni, kas nodod bērnam kādas vecāku un pat tālāku senču īpašības. Dažreiz gadās, ka ģimenē kāds bērns parāda talantus, kas nepiemīt nevienam no vecākiem – rūpīgāk papētot ciltskoku, izdodas atrast, ka kāds no vec-vec-vecākiem tomēr bijis apveltīts ar līdzīgam prasmēm.
Tādā pat ceļā bērns var pārmantot gan senču atmiņas, gan rakstura īpašības, gan tieksmes, gan slimības. Gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Vecāku vai vecvecāku kaitīgie ieradumi nereti var izpausties bērnā kā paaugstināts jūtīgums pret kaut ko, vai pat slimīgums. Alkoholisma un narkomānijas iespaidā bērni saņem bieži vien daļēji sagrautu genofondu, tāpēc var piedzimt ar dažādiem, pat neārstējamiem defektiem. „Tas Kungs ir pacietīgs un bagāts žēlastībā; Viņš piedod noziegumus un pārkāpumus, bet Viņš arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem līdz tiešam un ceturtam augumam.” (4. Mozus grāmata, 14. nodaļa).
AUDZINĀŠANA NAV TIKAI BAROŠANA
Vai Bībeles patiesība par “tēvu grēku piemeklēšanu” nozīmētu, ka Dievs ir ļauns un atriebīgs? Nē, Viņš tāds nav. Tāds vienkārši ir Dieva iestādīts dabas likums. Tas ir nežēlīgs, bet neizbēgams. Tas liek mums padomāt par to, ka esam atbildīgi par savu rīcību, jo dabā eksistē nezūdamības likums. Nekas bez pēdām nepazūd, visas mūsu atkarības un ļaunā rīcība var atsaukties mūsu bērnos… Tāpēc, ja esam tik neprātīgi, ka nedomājam par sevi un savu ķermeni, ja esam gatavi „šodien līksmot un uzdzīvot, jo rit varbūt jāmirst”, tad padomāsim vismaz par mūsu pēcnācējiem, kas saņems caur mūsu gēniem visas mūsu grēcīgas dzīves sekas.
Tātad, mazajam cilvēciņam piedzimstot, viņš jau ir apveltīts ne tikai ar iedzimto grēku, bet arī no senčiem saņemto gēnu mantojumu. Tā ir pamatīga bagāža un, vecākiem nerūpējoties par bērna audzināšanu, lielākoties tā nosaka ari viņa tālākās dzīves gaitas. Vismaz galvenajos vilcienos. Ar audzināšanu mēs šeit nedomājam tikai rūpes par to, lai bērns būtu labi apģērbies un vienmēr paēdis. Nē. Protams, šīs bioloģiskās, jeb kā kristieši saka, laicīgās rūpes ir nepieciešamas, taču absolūti nekā laba nedod bērna tālākās personības veidošanā. Tieši otrādi – ja audzināšana aprobežojas ar bioloģisku aprūpēšanu, tas var vienīgi vairot bērna egoismu.
Kā tas izpaužas dabā, mēs paši zinām. Mēs zinām, kādi ir bērni, kas auguši pārticībā, kam nekas nav ticis liegts, kas vienmēr saņēmuši to, ko velējušies. Ja bērniņš piedzimtu no grēka nepārņemtā, svētīgā sabiedrībā, kuras locekļi cits citu mīl, palīdz cits citam un rūpējas cits par citu, tad šādas sabiedrības ietekme ar laiku, ja ne likvidētu grēcīgumu, tad vismaz jūtami ietekmētu bērna personības pozitīvu veidošanos. Taču mūsu sabiedrību ir veidojuši grēka varā esoši cilvēki, un nevar gaidīt kaut kādu sabiedrības pozitīvu, altruistisku ietekmi.
Cilvēku sabiedrība ir EGO pārņemts organisms, kas cenšas ikvienu savu locekli padarīt sev līdzīgu (un tas ir tikai dabiski, jo neviens organisms nemīl svešķermeņus). Tāpēc vienīgā cerība – ģimene, kurā bērns, kamēr ir mazs, pavada lielāko daļu sava laika.
LĪDZĪBA PAR SĒJĒJU
"Redzi, sējējs izgāja sēt. Un, viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc, ka tai nebija dziļas zemes; bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!" (Mateja evaņģēlijs, 13. nodala).
Vai mums ir ausis? Vai mēs esam pratuši sadzirdēt aicinājumus, kas ietverti līdzībā? Kaut pats Jēzus saviem mācekļiem skaidroja, ka līdzība satur norādījumus par kristīgās ticības sludināšanu un sludinātā vārda uzklausīšanu, jāatceras, ka Kristus līdzības nebija šauri tulkojamas. Tās, tāpat kā jebkuras dabā valdošās likumsakarības, caurauda daudzas jo daudzas sfēras. (Ja gravitācijas spēka ietekmē akmens krīt uz zemi, nevis otrādi, tad kāda cita spēka, bet tās pašas likumsakarības ietekmē viens otru atrod līdzīgi domājoši cilvēki. Vai cita sakarība: jebkura harmonija sastāv no septiņām pakāpēm – tāda ir skaņu, krāsu un arī pasaules radīšanas harmonija.) Tāpat ir ar šo līdzību. Tajā Jēzus runā par Dieva vārda sēšanu, bet likumsakarība izpaužas arī citās sfērās.
Padomāsim – vai gan cilvēka dvēsele nav kā sēkla, ko Dievs iesēj šajā pasaulē, kā sēkla, kas atnāk un iemiesojas zemē, lai izaugtu un nestu augļus? Un, kas gan ir tā zeme, kurā sēkla sāk augt un izdzen pirmos asnus? Vai ne ģimene?
DIEVA ROKA VIENMĒR IR PASTIEPTA
Droši vien vairums lasītāju jau būs nopratuši, ka viens no svarīgākajiem (nē, pats svarīgākais!) audzināšanas uzdevums ģimenē (un ne tikai kristiešu, bet jebkurā ģimenē) ir pretdarboties iedzimtajam grēkam. Tiesa, ir grūti, gandrīz neiespējami likvidēt ģenētisko mantojumu, jo nav iespējams, zinātniski izsakoties, droši identificēt riska faktorus. Ja, piemēram, tēvs ir alkoholiķis, mēs varam šo faktu ņemt vērā un attiecīgi reaģēt, bērnu audzinot, bet alkoholisms ir tikai aisberga redzamā daļa.
Daudz, daudz vairāk ir acīm apslēpts un mums nezināms, un var izpausties bērnā pilnīgi negaidot. Sākot ar kādām iedzimtām slimībām, kas gan nav izpaudušās nākošajā paaudzē, bet gluži negaidot paradās aiznākošajā, un beidzot ar kādām tēva vai mātes apslēptām tieksmēm un kaislībām, kas rada vēlākas sekas bērnos. Tamdēļ, saskaroties ar audzināšanas grūtībām, nevajag neapdomīgi nosodīt bērnu vai svētulīgi taisnoties, ka „mūsu dzimtā nekas tāds nav bijis”.
Labāk rūpīgāk pievērsīsimies audzināšanas pienākumiem. Un, tā kā mēs nevaram pilnīgi droši pretdarboties kaut kādām paaudzēs pārmantotām negācijām, mums visa uzmanība jāvelta tam, lai bērnā kultivētu pēc iespējas vairāk laba, pozitīva. Tas ne tikai palīdzēs tikt galā arī ar „tēvu grēku” negatīvajām sekām, bet arī samazinās „iedzimtā grēka” dominējošo ietekmi. Protams, tas nepadarīs bērnu par absolūti brīvu no grēka, - to spēj vienīgi Radītājs, - tomēr palīdzēs viņa garīgajā attīstībā. Dieva roka vienmēr ir izstiepta palīdzībai, bet ar to vien nepietiek, nepieciešama vēl otra roka, kas
atsaucas un satver pastiepto.
VAI APZINĀMIES SAVU ATBILDĪBU?
Lūk, kur vecāku loma: sagatavot bērnu tā, lai viņš savu roku pastieptu Dieva, nevis pasaules maldu virzienā. Mums jāpalīdz bērnam izzināt pasauli, kurā viņš ir ieradies, jāizvairās no nosodījuma, uzkliedzieniem, nemitīgiem aizliegumiem, bērna spēju apšaubīšanas. Tā vietā neskoposimies ar uzslavām, mīlestību, pacietīgu paskaidrošanu (kāpēc labāk darīt nevis to, bet kaut ko citu), uzmundrināšanu. Mācīsim bērnu nenosodīt citus. Nosodījums ir tas pats aizliegtais auglis, tas pats mūžsenais laba
un ļauna atzīšanas koks. Nosodījums ir dalījums. „Man tas nepatīk, tātad tas ir slikti, bet tas man patīk, tātad tas ir labi”. Un tā, maz pamazam, cilvēciņš sāk likt sevi Dieva vietā, šķirodams un vētīdams lietas, piekarinādams tām birkas. No tā pilnīgi izvairīties nav iespējams, jo šī tieksme kopš Ādama un Ievas laikiem ir likta katra cilvēka pasaules izvērtējuma pamatā. Tad vismaz nevajag to apzināti kultivēt.
Nekas labs nesanāks arī tad, ja vecāki mācīs bērnam labas lietas, bet paši ar savu piemēru rādīs pavisam ko citu. Tas ir pat daudz ļaunāk, nekā bērnu neaudzināt vispār. Jo bērns vairāk mācās no piemēriem, nekā no vārdiem. Un šādu pretrunīgu iespaidu rezultātā mazais cilvēks ne tikai pārņems negatīvo dzīves piemēru, bet arī iemācīsies liekulību. Turklāt, vārdu un darbu pretrunas var graujoši ietekmēt bērna psihi. Tas ir apmēram tas pats, kā sunītim mācīt, ka vajag čurāt smilšu kastītē, bet, kad viņš šo māku apguvis, pamatīgi noslānīt, un pēc kāda laika sākt atkal visu no sākuma. Tāds sunītis beigās vairs nesapratīs, ko saimnieks no viņa grib un vienkārši „nojūgsies”.
Bērna dvēselīte ir ne mazāk jūtīga kā sunītim. Bērns vienmēr uzmanīgi vēro un cenšas atdarināt savus vecākus, jo tētis un mamma viņam agrā bērnībā ir Dieva vietā. Ne velti bauslībā tūlīt aiz pamatlikumiem, kas liek dot pienācīgu godu Dievam, nāk bauslis, kas pieprasa tāpat godāt arī vecākus. Jo Dievs ir iesējis dvēseli, bet vecāki radījuši miesu, un kā mēs zinām, viena bez otras pastāvēt nevar. Vecāki ir bērna pasaule, viņi ir visgudrākie, vismīļākie un vienīgie. Un kāda gan varētu būt bērna reakcija, redzot, ka tētis un mamma melo, stāsta vienu, bet dara pavisam ko citu?
Kāda varētu būt reakcija, sabrūkot skaistajam bērnības ideālam par „visgudrākajiem un vismīļākajiem”? Ja Dieva tēls ir sabrucis, ja autoritāte zudusi, paliek tukšums un briesmīga vilšanās. Un šāda vilšanās iedragā dvēselīti un atstāj neizdzēšamas pēdas. Varbūt pats bērns to nemaz neapzinās, varbūt tas sakumā uz āru nekādi neizpaužas, bet tas izpaudīsies. Agri vai vēlu. Ģimenes, vecāku atbildība par bērna tālāko likteni ir milzīga. Mazajai sēkliņai dīgstot, apkārtējās grēka (egoisma) pasaules ērkšķi un dadži cenšas to nomākt, bet vecākiem jācenšas būt par šo labo zemi, kas palīdz sēkliņai izaugt un nest augļus.
SABIEDRĪBAI NEPIETIEK AR DVĒSELES SKAISTUMU
Senākos laikos bērns auga un lielāko daļu savas bērnības un jaunības pavadīja pie vecākiem. Šodien, EGO sabiedrībai attīstoties, pieaug ari sabiedrības prasības jaunajam cilvēkam, lai tas sekmīgi spētu kļūt par sabiedrības daļu. Vēl pirms 100 gadiem, lai kļūtu par cienījamu cilvēku, pietika, ja bērns iemācījās lasīt un rakstīt. Atcerēsimies Arņa vectēva un vecmammas jaunības stāstu. Anna bija veļas mazgātāja un nemācēja ne lasīt, ne rakstīt. Bagāta fabrikanta dēlam tas bija nesvarīgi, viņš prata saskatīt Annas dvēseles skaistumu un novērtēja to, atsakoties no visiem pasaulīgajiem labumiem, ko piedāvāja ģimene.
Šodien ar dvēseles skaistumu un sirds gudrību ir par maz, sabiedrības diktētie noteikumi kļūst aizvien stingrāki. Tos neievērot, nozīmē kļūt par autsaideru, neizglītotu un nevienam nevajadzīgu svešķermeni. Tāpēc bērnam ir jāmācās un mācības ilgst 12 – 17 gadus. Nē, ja ņem vērā obligāto pirmsskolas izglītību, tad sanāk 19 gadi mācību. Tas ir laiks, ko bērns pavada ārpus ģimenes, sabiedrības ietekmē. Ja vecāki ir trūcīgi un abi ir spiesti strādāt, lai pelnītu iztiku, bērns ģimenes ietekmes sfēru pamet jau 2 gadu vecumā, lai dotos uz bērnudārzu. Tur ar jaunās sēkliņas diedzēšanu sāk nodarboties sabiedrība ar visiem tās mums jau zināmajiem principiem.
Vai mazums godprātīgu un kristīgu vecāku, kas sajutuši, - līdz ar ilgāku atrašanos sabiedrībā, bērna uzvedībā un runā ienāk kādas negatīvas dvesmas? Un tad vēl televīzija ar egoisma, seksa, vardarbības, mantas un naudas kulta slavināšanu 24 stundas diennaktī! Šie sabiedrības kārdinājumi ir ārkārtīgi, gandrīz nepārvarami vilinoši, jo atbilst tam, kas sēž katrā no mums, tam, ko mēs saucam par iedzimto grēku. Tā ir daļa no mums. Lūk, ar kādu monstru jācīnās kristīgiem vecākiem, kas
vēlas kaut nedaudz pasargāt savus bērnus no grēka varas! Vai šādu cīņu maz ir iespējams uzvarēt?
Vieniem pašiem – nē. Bet paldies Dievam, katrā mazā dvēselītē tomēr kvēlo tā Gara dzirkstelīte, kas likta kopš pasaules radīšanas, kopš brīža, kad Dievs iepūta Cilvēkā savu dvašu. Tas ir tas gaišais spēks, kas liek bērnam godbijīgās trīsās klausīties baznīcas zvanu skaņās, raudzīties dabas krāšņumā un priecāties par visu, kas skaists un harmonisks. Tas ir tas gaišais spēks, kas liek cilvēkam aizmirst savu egoismu un upurēt savu dzīvību sava tuvākā labā. Šī dzirkstelīte nekad pilnīgi nepazudīs, tā vienmēr būs kopā ar mums, bet mūsu uzdevums – rūpēties, lai pasaules ērkšķi un dadži to nepārmāktu un neapslēptu, lai dvēsele atplauktu un ziedētu un nestu augļus simtkārtīgi. Tā ir Dieva pastieptā roka. Tā nekur nav jāmeklē, tā ir dziļi apslēpta mūsu sirdīs.
Arnis izauga bez vecākiem. Tas bija vislielākais trieciens bērna dvēselei, jo viņam trūka šo Dieva vietnieku, šo vislabāko, visgudrāko un vismīļāko cilvēku, kas paņemtu mazo bērniņu aiz rokas, ievestu grēka pārņemtajā pasaulē, viņu droši pasargādami un aizstāvēdami. Jā, bija audžumāte un vecmāmiņa, krietnas, strādīgas sievietes. Ar īpašu cieņu Arnis atceras tieši savu vecmāmiņu, savu Ūmi, kas bijusi dzīvs kristīgās ticības paraugs. Ūme bija cilvēks, kuras vārdi un darbi nekad nebija pretrunā. Mēs esam pārliecināti, ka viņai bija ļoti liela loma Arņa uzvarā un līdz ar to – arī šīs grāmatas tapšanā.
Tomēr, kā redzam, Arnis jau kopš agras bērnības atradās sabiedrības ietekmē. Tā kā viņam trūka tēva un mātes, zēnā ļoti pateicīgu augsni rada iedzimtais grēks – egoisms, vēlme būt pārākam, labākam par citiem, pašapliecināties. Tā kā mūsu sabiedrība sakņojas egoismā, tad iekšā esošais (dvēselē mītošais) un ārā esošais (sabiedrībā valdošais) EGO viens otru bez jebkādiem šķēršļiem pastiprināja, un „rokai roku mazgājot” gāja plašumā, līdz izveidojās tas Arnis, ko tik labi pazina Tukuma dzērāji un narkomāni, kā arī tiesību sargājošo iestāžu darbinieki. Nu Arnis bija saņēmis „tēva mantojumu” un devies plašajā pasaulē, lai to bezprātīgi sāktu izšķērdēt.
Taču palika cerība. Tas mazais zēns, kas juta līdzi ežiem, nēģiem un visai dzīvai radībai, kas priecājās par visu dzīvo radībiņu, kas svētsvinīgi ieklausījās baznīcas zvanu skaņās, - tas zēns nebija miris. Tā dvēselīte bija tikai uz laiku ērkšķu pārmākta, jo nebija labas zemes, kur viņai augt. Dieva pastieptā roka nekur nebija pazudusi.
