/Tūliņ pēc Daugavpils speciālās skolas Arnis mēroja ceļu uz Cēsu nepilngadīgo koloniju, kur pavadīja laiku līdz 1977. gadam…/
Laiks, ko es pavadīju ieslodzījumā, man ir palicis atmiņā kā laiks, kurā tika pārbaudīta manas sirds saprašana. Es tiku atdots ieiešanai lielajā dzīvē. Tas bija arī skumju un pārdzīvojumu laiks, kad es ilgojos pēc mājām. Mani pavadīja nostalģiskas skumjas un ilgas. Es sapņoju, ka es varētu iepazīties ar jauku meiteni un izveidot ģimeni. Pienāca mana atbrīvošanas diena, ja nemaldos, tas bija pavasaris. Atbrīvošanas diena bija ļoti negaidīta, jo mani izlaida pirms termiņa. Tajā laikā, kuru es pavadīju ieslodzījumā, gandrīz neviens neatbrauca mani apciemot. Tikai mans tēvocis bija atbraucis pie manis. Mēs kādu stundiņu parunājām. Viņš man bija atvedis bulciņas…
Bija pavasaris. Mēs iebraucām Rīgā. Aizgājām pie drauga Jura. Tur bija alkohols, alus. Rīgas puiši atšķīrās no mūsu Tukuma puikām. Viņiem bija savādāka saprašana, domāšana. Mēs to vakaru pavadījām ļoti jautri, iedzērām, uzpīpējām, paklausījāmies mūziku. Tā mēs apliecinājām savu brīvību: iedzērām, priecājāmies, smējāmies, dejojām. Otrā dienā es atbraucu pie audžumātes un vecmammas. Pārdzīvojums bija ļoti spēcīgs iebraucot Tukuma pilsētā. Sirds gavilēja priekā. - O! es beidzot biju brīvībā! - taču tai pat laikā es nezināju, kas būs tālāk. Mani baidīja tas, kas mani sagaida-kā es dzīvošu, ko es darīšu, ko strādāšu, kāda būs tā vide, kādi priekšstati.
Taču tas prieks par dzīvi, brīvības eiforija. Tas mani sajūsmināja. Es biju priecīgs par vēju, par kokiem, par lapām. Es priecājos par to, ka apkārt ir cilvēki, ka esmu es, par to, kas ir, par to, ka ir prieki un smiekli. Tas bija tas, ar ko Dievs mani apveltīja, manu bērna sirsniņu, lai tā nenocietinātos ejot cauri tam, kam esmu gājis. Prieks, sajūsma par esamību.
Varbūt tas ir naivi, taču ar to prieku daudz ko varēja izjust. Jebkura vardarbība ir pretdabiska un ļauna. Jebkurš terors ir nosodāms. Dievs mums ir devis brīvību, izvēles brīvību, kura arī man bija dota. Tas prieks un emocijas daudziem ir pazīstamas un ne tikai tiem, kuri ir bijuši cietumā. Cilvēki, kuri atgriežas no smagiem pārbaudījumiem, no nošķirtības, vientulības, - viņi pazīst šo sajūtu. Tas bija prieks, kurš viesa cerību, ka varbūt manā dzīvē nekas tāds vairs neatgadīsies.
Kad vilciens iebrauca Tukuma stacijā, es beidzot jutos tā, ka es esmu mājās. Šī mazā pilsētiņa man bija pazīstama jau no bērnības. Drošība, kuru man garantēja audžumāte, draugi, paziņas, nami, logi, putni, suņi. Viss šķita mīļš un pazīstams. Es vēl nenojautu par tām briesmām, kuras Sātans man bija sagatavojis ceļā, - narkotikas, alkohols, visatļautība. Es tam nebiju gatavs. Bet viņš, pēc savas būtības slepkava, kaut ari miesiski nepastāvošs, tomēr reāls, bija šo visu man sagatavojis ceļā. Viss tas ļaunums pasaulē jau bija, taču es ar to nebiju saskāries.
Kad atgriezos, vecmāmiņa mani sagaidīja, apķēra. Man bija viņas tik žēl, asaras bira pašas no sevis. Reizē prieks un skumjas. Saules pielieta bija visa istabiņa. Brīvības izjūta - vienkārši neaprakstāma.
Bija kaut kur jāmācās, bet skolā man, protams, negribējās iet. Vasarā man palika 18 gadi. Mani draugi mani iekārtoja darbā Tukuma SCO. Mēs strādājām tādā mazā celtnieku brigādītē. Veicām celtniecības palīgdarbus. Taču tur es ilgi nestrādāju. Es iedraudzējos ar Viktoru no ļoti situētas pedagogu ģimenes. Viņš pats bija ļoti dzīvespriecīgs puika. Vienu vasaru es pavadīju pie viņiem. Viņam bija ļoti jauka divstāvu ķieģeļu māja pie Tumes pagasta skolas.
Man parasti nebija pieejas tādām mājām. No manis atturējās, kaunējās, mani labi pazina Tukuma milicijā, jo es jau biju bērns ar sodāmību. Tas ir mazliet skumji, taču tas zīmogs jau netieši man bija uzspiests. Es biju iekļauts paaugstināta riska grupā. Es tieši vai netieši biju opozīcijas attiecībās ar likumu. Es savā puikas prātā nerespektēju likumu, kriminālkodeksu, ignorēju principus, man bija vienalga, drīkst vai nedrīkst, ir atļauts vai nav atļauts. To mācību, ko es biju saņēmis Daugavpils specskolā un Cēsu kolonijā es respektēju, tomēr es redzēju arī visatļautības elementus. Mēs ar draugiem braucām pie ezera un aptīrījām to cilvēku somiņas, kuri peldējās. Ja mani būtu notiesājuši par visu, ko esmu darījis, man liekas, ka es vēl tagad sēdētu ieslodzījumā. Nu labi, tik traki jau nebija.
Es meklēju kā viegli un bez piepūles gūt peļņu. Sekoja dažādas, mazākas un lielākas zādzības. Es apzināti gāju, meklēju un vēroju. Tas manī sāka pārvērsties jau par tādu kleptomānijas elementu. Kā viens piliens tintes var sabojāt kannu piena, tā Sātans var sabojāt cilvēka saprašanu ar vienu vienīgu pamudinājumu uz pretlikumīgu darbību. Tomēr Sātans mani indēja ar brīvdomību un visatļautību. Tas manī veidoja raksturu: es to varu, es to drīkstu… Es biju grēka upuris, grēku darot. Nelaba slava man vilkās līdzi un visi zināja, ka es esmu sēdējis cietumā. Es gan pieļāvu iespēju, ka man varbūt nāksies atgriezties cietumā, bet vairāk es paļāvos uz to, ka man vienkārši paveiksies. Tas ir tāpat kā ar pīpēšanu. Tā bojā veselību. Tu to zini. Taču pagaidām viss ir kartībā!
Un tad viss atkal notika. Tas bija Lauktehnikas veikals. Bija kāds pavasara novakars. Es klīdu pa pilsētu pīpēdams. Mani nemitīgi aicināja strādāt, taču es negribēju. Es klīdu meklēdams draugus un alu. Es satiku vienu draugu. Viņš sēdēja pie krievu skolas uz soliņa. Viņš prasīja: “Nu, ko dari?” Es atbildēju, ka pastaigājos. Viņš saka “Varbūt kādu bodi uzlauzt?” Un mēs atradām cirvi, lauzni un devāmies tieši uz Lauktehnikas veikalu. Durvju atslēgu mēs ātri uzlauzām, skrejām iekšā, ķērām alkoholu, cigaretes, saldumus. Pēc tam es aizbraucu uz Kauguriem. Tur plostojām uz nebēdu. Tad arī sekoja nākošais arests.
Tas notika pavisam vienkārši. Otrā dienā draugs, ar kuru kopā dzērām, ar pudeli konjaka bija devies pie manas māsīcas ciemos, bet viņa izsaukusi miliciju. Milicija ātri atbraukusi, prasījusi, kur viņš dabūjis konjaku. Viņš, gribētos domāt, neapzināti pastāstīja un uzrādīja mūsu atrašanās vietu. Otrā dienā atbrauca milicija. Kauguros mūs aizturēja un tālāk sekoja mans bēdu ceļojums uz nākošo ieslodzījuma vietu.
IESLODZĪJUMA GADU ATMIŅAS
Bija 1978. gads. Pēc nozieguma, ko pastrādāju kopā ar savu draugu, iesakās manas apzinātās ieslodzījuma gaitas, arestanta dzīve. Mans draugs, tāpat kā es, pēc tam daudz ir cietis tieši no narkotikām un vairāk nekā divdesmit gadus ir pavadījis ieslodzījumā… Šis laiks – jauna sodāmība, jauns ieslodzījums – ienāca manā dzīvē kopā ar jauniem atklājumiem, jaunām atziņām par to vidi un sabiedrību, par savstarpējām attiecībām, attiecībām ar varas pārstāvjiem, uzraugiem, virsniekiem, operatīvajiem darbiniekiem. Mēs bijām pretinieki, bet tajā pat laikā es neuzskatīju, ka viņi ir kaut kādi maniaki, nezvēri, es viņus uzskatīju par vienkāršiem cilvēkiem, kuri pilda savu darbu, neizjutu pret viņiem riebumu vai agresiju. Es vienkārši sapratu, ka man ar viņiem jāuztur vispārpieņemtā attiecību forma.
Bēdīgi slavenā Valmiermuiža atradās Valmierā, cietuma priekšnieks bija Pabērzs, šis cietums no citiem atšķīrās ar to, ka tas bija paraugcietums, ļoti stingrs, kartības ziņā ļoti perfekts cietums, tur bija pastiprinātas iekšējās kārtības prasības. Valmiermuiža mūs sagaidīja ar smagiem pārdzīvojumiem, sabiedrība bija raibu raibā. No Rīgas līdz Valmierai braucām ar vagoniem. Konvoji bija bruņoti vīri ar suņiem un automātiem. Tas manī viesa ļoti smagus pārdzīvojumus, jo tajā laikā es vel biju pavisam jauns puika, man šķita, ka viss tas manā dzīvē ir tik šausmīgi grūts un smags… Es necerēju ne uz kādu priekšlaicīgu atbrīvošanu, ne paciņām, ne naudas sūtījumiem.
Atrodoties ieslodzījuma vietā, sastapos ar vairākiem saviem draugiem, ar kuriem kopā bija būts Daugavpils specskolā un citur. Tā bija sabiedrība, kurā varēja redzēt un atšķirt vairāku kategoriju cilvēkus. Mani mulsināja šī milzīgā pūļa vienveidīgais dzīvesveids un ikdiena, tomēr tajā valdošā kārtība un savstarpējās attiecības nebūt neliecināja par to, ka cilvēki būtu salauzti, kaut mēs visi bijām likumpārkāpēji, mēs visi bijām noziedznieki, mēs bijām arestanti…
Kamerās, kurās bija 40 guļvietas, parasti atradās 50 - 70 cilvēki. Tas viss bija karstajā vasaras laikā, mēs svīdām. Restotie logi no ārpuses bija aizmetināti ar dzelzs plāksnēm, kurās izurba caurumus. Guļamvietu trūka, cilvēki gulēja uz galdiem, zem gultām, cietums tajos laikos bija pārpildīts. Medicīniskā aprūpe kā tāda gan bija, es negribu kritizēt tā laika mediķus, bet kvalitāte bija zema.
Tomēr mediķi nāca un glāba cilvēkus, kaut ļoti daudzi no ieslodzītajiem nodarbojās ar paškaitniecību, ielaida klīsteri plaušās, grieza vēnas, mēģināja pakārties, simulēja dažādas slimības, ierija kuņģī papīrā ietītu tinti un simulēja kuņģa čūlu. Mani šausmināja savstarpējo attiecību nežēlība un nesaudzība. Es biju dzirdējis par zagļu likumiem, kuri pamatojas uz savstarpējas cieņas principiem un nevardarbību, biju nedaudz apsēsts ar cietumnieku dzīves iekšējo kārtību, tāpēc mani mulsināja tas, ka realitātē cilvēkus piekauj, izvaro, cilvēkiem spiež darīt visādas nejēdzības.
Tolaik, 70.-to gadu vidū, 80.-to gadu sakumā, Rīgas centrālcietumā strādāja sievietes, viņas bija no Baltkrievijas no Ukrainas, ieradušās šeit darba meklējumos, bet apzagtas un palikušas uz ielas. Cietuma vadība bija atradusi daudzas tādas meitenes, deva viņām kopmītnes, un viņas strādāja cietumā par uzraudzēm. Daudzas no viņām izcēlās ar cinisku nežēlību, bija daudz piekaušanu ar drātīm, kabeļiem, koka gabaliem, cietumniekus sita un dauzīja operatīvo darbinieku klātbūtnē. Tomēr daudzas no šīm piekaušanām nebija nepamatotas, pamatojums bija tāds, ka daudzi no ieslodzītajiem viņas lamāja, kaitināja, nerroja, pārkāpa disciplīnu, nodeva zīmītes, bija alkohola reibumā. No cilvēciskā viedokļa tam nebija jābūt par pietiekamu iemeslu, tomēr nav ari pieklājīgi lamāties un kaitināt. Tā ir sirdsapziņas lieta un es nevaru tiesāt ne vienus, ne otrus, nav labi lamāties un nerrot, bet nav labi ari piekaut! Iemesls piekaušanai tika dots.
Es pats vairījos no tā, lai kādu sistu, kautu vai spiestu kaut ko darīt. Bija tādas situācijas, kad es kādam uzšāvu pa muguru, kaklu vai nierēm, bija pāris piekaušanas, kurās es pats ari piedalījos, bet es to darīju negribīgi, laikam tikai tāpēc, lai izpatiktu draugiem, tiem, ar kuriem es dzīvoju vienā «ģimenē», ka to agrāk sauca. Tas man nesagādāja nekādu prieku vai gandarījumu. Pirmais ieslodzījums man likās vairāk kā tāds jautrs piedzīvojums, mēs spēlējām dažādas spēles kamerās, kaitinājām viens otru, likām gulošajiem virs galvas diegos sasietus šķīvīšus, bet tās spēles, dažādas dauzīšanas nebija orientētas uz cilvēku vajāšanu un spīdzināšanu.
Es ļoti vairījos no azartspēlēm, jo es daudzas reizes biju redzējis to, ka cilvēks, iekritis azartā, zaudē visu savu mantu, un nespēdami atlīdzināt zaudējumu, bija spiesti uzņemties parāda saistības un maksāt visu ieslodzījuma laiku. Zaudētājus apkaunoja, aplēja ar urīnu. Tas viss man ļoti nepatika. Tāpēc, ka es biju jautrs un emocionāls puika, es ļoti bieži par to pārdzīvoju, nevarēju samierināties un vairījos no tādām attiecībām. Es paklausīju vecāku cilvēku ieteikumus un nesaistījos nekādos grupējumos. Es tajā laikā biju nosēdināts pie tā saucamajiem pirmajiem un otrajiem galdiem, ar pieredzējušajiem zagļiem.
Tādam jaunam puikam kā man, tas bija liels gods. Kaut arī ieslodzījums mani ļoti traumēja, es jau, tieši vai netieši, biju tam sagatavots, jo biju guvis pieredzi iepriekšējos ieslodzījumos. Es nebiju tik viegli apmānāms un pieviļams, no manis nevarēja izmānīt ne mantas, ne apģērbu, es jau vairāk vai mazāk biju pazīstams sabiedrībā, un viņi mani uzskatīja par cilvēku, kurš nevienam neko ļaunu nedara. Biju iekarojis savu vietu hierarhijā.
Bet tajā pat laikā, atkal atgriežoties Rīgas centrālcietumā, ejot zem automātu stobriem un trenētu suņu pavadībā, es tomēr izjutu tādas kā smeldzošas sāpes, man līdzās bija tādas nostalģiskas skumjas pēc tā, kas bija palicis tur, ārpusē, aiz restēm. Es apzinājos, ka ātrāk kā pēc diviem gadiem mani neviens neatbrīvos. Tāpēc es jutu sāpes par zaudēto, par kaut ko jauku, mīļu, gaišu. Maz pamazām dzīvojot dienu no dienas to cietuma monotono ikdienu, cilvēks tomēr piespiedu kārtā aprod ar apstākļiem. Tad varbūt sākās mani pašizzināšanas procesi, es sev jautāju un jautāju - kāpēc, kāpēc, kāpēc…
Ļoti spēcīgus pārdzīvojumus manī viesa tieši transportēšanas moments, - ka mūs transportēja no Tukuma aizrestotā mašīnā. Pirmie pārdzīvojumi, kad cilvēks atkal atgriežas ieslodzījuma vietā, kā tevi sagaida, uzņem. Cilvēki apmānīti, novārdzināti, pievilti, citi saņēmuši savu spriedumu, citi vēl nesaņēmuši, neziņā, izmisuma, pārdzīvojumu varā, arī cilvēki, kuri jau nokļuvuši ieslodzījumā. Bija jau daži, kuri šeit nonāca nejaušības, pārpratumu dēļ un patiešām nebija vainīgi, bet gandrīz simts procentos cilvēki bija vainīgi.
Tā atmosfēra, kurā tu nokļūsti, ir šausmīga; pirmo septīto vai desmito reizi, - nav nekādas starpības. Tā vide, kurā tu nonāc, tas aizliegums iziet no telpas pats par sevi ir nepatīkams un rosina cilvēkā pārdomas. Ir ļoti maz izvēles, tu vari rakstīt, domāt, lasīt grāmatas.
Man ļoti nepatika tas, ka man kā ieslodzītajam bija jānēsā formastērps un smagi zābaki, birka sirds pusē ar vārdu un uzvārdu, noskūta kaila galva ar formas cepurīti, tas bija ļoti pazemojoši, zemiski un pretīgi, es jutos kā robots, instruments, marionete. Konfliktējot ar uzraugiem vai administrāciju, bez ieslodzījuma, kas pats par sevi bija nomācošs, es vēl būtu pakļauts iekšējai vajāšanai, tāpēc nācās pieņemt arestanta masku lai izdzīvotu.
Pēc kārtējās zādzības, Tukuma rajona tiesa ar savu spriedumu man bija liegusi atrasties brīvībā divus gadus. Nu jau šis pārdzīvojums man bija mazāks, tā dzīve, kurā nācās uzturēties, man, protams, nebija patīkama, es bijos no starpgadījumiem, kautiņiem, konfliktiem. Tajos laikos sāka izplatīties tā sauktā pirmā galda sistēma: pirmais, otrais, trešais… To ieviesa vietējās autoritātes, tādejādi strikti sakārtojot kameras iekšējo dzīvi. Sistēma, kas daudziem bija apgrūtinājums, citiem bija privilēģija. Es biju pirmais starp līdzīgiem. Mani pacēla paziņas, par cik mani draugi un draugu draugi bija kārtīgi puikas un es pats vel biju jauns, tikai 19 gadi, es biju apsviedīgs, uz mutes nebiju kritis, labi orientējos situācijā, man nebija tādas tendences sist, apvainot vai piekaut.
Atgriežoties cietuma dzīvē un sistēmā, tieši vai netieši bija jācīnās par savu vietu, stāvokli kamerā. Es intuitīvi jutu, ka darīt pāri vai laupīt ne tikai nav labi, bet ari par to nāksies atbildēt. Ja man kāds kaut ko palūdza, es to iedevu un pats pēc tam īpaši neuzbāzos ar lūgumiem pēc tā vai šitā. Bija tādas „neliešu kameras”, bija ari tādas kameras, kurās sēdēja tikai tādi cilvēki, kuri katru dienu atteicās pakļauties cietuma iekšējai dzīvei un noteikumiem.
Starp maniem labiem paziņām bija viens kramplauzis, kurš bija bēdīgi slavens ar to, ka sāka zagt kopā ar savu dzīvesbiedri. Viņš man stāstīja, kā viņš lauza seifus Latvijā, Baltkrievijā, Krievijā. Es ļoti labi atceros to, ka viņš man stāstīja, kā kaut kur Mālpils rajonā viņam upes malā ir ieraksts seifs ar naudu, un ja es atradīšu, varēšu dabūt nedaudz naudas jaunas dzīves uzsākšanai. Neatceros cik viņš toreiz piesolīja, divus vai trīs tūkstošus rubļu, es domāju, ka viņš man nemeloja. Tajā laikā viņš man likās liela autoritāte, viņš man stāstīja, kā var atmūķēt seifus, kā var vienkārši, ar lielo āmuru sitot pa seifa stūriem, to attaisīt. Man tas vēl tagad ir ļoti palicis atmiņā, man viņš toreiz likās kā zagļu pasaules ideāls. Viņš savā veidā bija taisnīgs cilvēks, viņš bija vienkāršs. Bet drīz no viņa bija jāšķiras - atbrauca no Iekšlietu ministrijas tādi «uzkačājušies» veči, savāca manu draugu un viņa mantas, un aizbrauca nezināmā virzienā.
Bija tāda interesanta kārtība, kā cietumā varēja pārtikt tikai no tās naudas summas, kuru tu nopelni. Ja tev nebija nopelnītas naudas, tu nevarēji iepirkties. Pienesumi bija reizi pusgadā vai reizi gadā; pedagoģiskā audzināšana bija ari audzināšana caur vēderu. Es domāju, ka pārtikas normas mums bija par mazām, taču nebija tā, ka jācieš bads. Vairāk gan pārtikas kvalitāte bija atkarīga no pavāru godprātības. Jau pirmais iespaids bija satriecošs, kad mēs dzirdējām, kā pūtēju orķestra pavadībā cilvēki gāja uz darbu… Asociācijas un iespaidi bija ļoti smagi, un es nezināju, kā es te izturēšu. Man bija jāatrodas Valmiermuižā vēl gads un četri mēneši…
Visas manas dienas sākās tik vienmuļi un gausi, ka es vēl tagad ar skumjām atceros šo laiku. Jutos kā atstumts, lieks, kā mazs zvērēns, kurš iebāzts pieaugušo būrī, kuram jāapgūst šīs zvērnīcas tikumi, likumi, morāle, ētika, kopdzīves vērtības. Ignorēts, apsmiets, piesmiets. Man par sevi arī fiziski bija jārada spēcīgāks iespaids.
Kaut arī man tas nebija nekas jauns, tomēr ar agrāko praksi bija par maz. Valmiermuiža no Rīgas centrālcietuma atšķiras ar to, ka tur, Rīgā, ir mazliet savādāka kārtība, mazkustīgs dzīvesveids, tu esi ieslēgts kamerā, bet šeit – darbs, skola, kazarmu režīms, kurš toreiz valdīja. Tur radināja pie kārtības, kas manī radīja protestu, viesa dažādas neapmierinātības.
Pirms ierašanas Valmiermuižā es lūdzu, lai viens no maniem draugiem pārgriež man vēnu. Man pārgrieza divas vēnas un vēl laikam aizskāra artēriju. 6 cm gara reta ar četrām, piecām šuvēm. Es negribēju iet karcerī, bet gribēju nokļūt slimnīcā. Tā ari notika, viņš man pārgrieza vēnas, es zaudēju samaņu; es pamodos tikai tad, kad mani uz nestuvēm nesa uz slimnīcas korpusu. Otrajā dienā cietuma priekšnieks atnāca pie manis uz slimnīcas spārnu un atnesa man ābolu. Es biju šokēts, jo man par viņu stāstīja briesmīgas lietas, bet viņš pienāca pie manis un iedeva ābolu! Acīmredzot viņš bija domājis, ka es kaut kādu iekšēju konfliktu dēļ esmu pārgriezis sev vēnas un ka man vajadzīgs psiholoģiskais atbalsts.
Es domāju, ka toreiz Dievs mani žēloja un neļāva man nomirt.
Cietumā darbs bija piespiedu kārtā, raksturu audzinošs darbs, no kura nevarēja atteikties, atteikšanās no darba bija rupjākais iekšējās kārtības pārkāpums. Darbs man nepatika; skola, mācības man ari nepatika. Es vairījos no darba, simulēju sirdslēkmes, dažādas kaites un vainas.
Pēc kādas no simulācijām, kad es nokritu uz zemes un tēloju sirdslēkmi, mani aiznesa uz sanitāro daļu un no turienes mani ievietoja karcerī. Tur es vēlreiz imitēju sirdslēkmi, un tad atnāca daktere, aiz rociņas mani izveda no karcera un aizveda mani atpakaļ. Man iepatikās tāda dzīve, jo sanitārajā daļā nebija jāstrādā, tur bija labāka pārtika. Tā gadu un četrus mēnešus Valmiermuižā es pavadīju slaistoties un neko nedarot. Vairākas reizes mani ievietoja bēdīgi slavenajos Valmiermuižas karceros, kuri atradās pagrabā. Mani tur ievietoja par izvairīšanos no darba, par toksisku vielu lietošanu, tomēr īpaši neviens tam nepievērsa uzmanību, jo šādas situācijas bija pieredzētas.
Mani ļoti neapmierināja tie apstākli un vide, sabiedrība, kurā es atrados, man nepatika formastērpi, zābaki, zilās formas ar uzšuvēm. Tas viss radīja ļoti nomācošu atmosfēru, es jutos nomākts, apmelnots, pazemots, galīgi aprobežots. Vienīgais, ko es sapratu, kas man nav liegts, - tas ir domāt un pārdomāt savu dzīvi. Un vēl tas, ka es varu izmantot cietuma bibliotēku. Tas manī radīja prieku. Skolas laikā es varēju lasīt un pār mani nāca pirmās brīnišķīgās atziņas. Man patika dažādi prāta apcerējumi. Zināšanas kā tādas es neguvu, bet paša radināšanās pie pārdomām, pie pašizziņas, mani mudināja uz atziņām. Secinājumi, pieņēmumi, tas viss manu galviņu sāka nodarbināt, mans gars tapa aktīvāks, taču, ka smejies, Sātans nesnauda, un tajā laikā manā dzīvē ienāca tāda lieta kā toksikomānija.
Es tādas lietas jau biju izmēģinājis Cēsu kolonijā, tas nepalika bez sekām. Valmiermuižā tā nebija goda lieta arestantu vidū, - ostīt līmi, krāsu vai laku, - taču paslepus es to biju dažas reizes pamēģinājis. Tomēr, neraugoties uz šiem pirmajiem soļiem toksikomānijas virzienā, laiks Valmierā mani īpaši netraumēja – ne manu prātu, ne veselību. Šo divu gadu laikā bija mani pirmie mēģinājumi rakstīt dzeju; nē, tā nebija dzeja, drīzāk tādas kā atziņas.
Cietumā bija arī skola – tā bija izvietota vienā no cietuma korpusiem, pie ēdnīcas, pirmajā stāvā. Skolas apmeklējumi bija obligāti, mācības notika katru dienu, no rītiem mācības, pēcpusdienā – darbs. Skola bija orientēta cilvēkiem ar ļoti vājām zināšanām. Mana ierašanās skolā un klasē jau man garantēja sekmīgas atzīmes, jo lielākā daļa no mums bija mazizglītoti cilvēki, pirms tam izgājuši vienīgi specskolu. Zināšanas mums bija vājas.
Ļoti reti kam bija normāla izglītība, kaut gan gadījās arī ieslodzītie ar tehnisko izglītību, pat ar augstāko izglītību. Lielāko daļu no viņiem cietuma administrācija centās nodarbināt vadošos amatos, par rēķinvežiem, ceha meistariem, brigadieriem.
Skola man deva atziņu, ka izglītība ir laba un vajadzīga lieta. Jo ari pēc atgriešanās brīvībā es mēģināju mācīties. Es sapratu un redzēju milzīgu atšķirību starp cilvēkiem, kuri savu laiku pavada dzerot „tējas”, un tiem, kuri savu laiku pavadīja pie grāmatām, izglītojoties. Tikai pateicoties žurnāliem un grāmatām, es nācu pie jaukām atziņām, ka pasaulē bez visām lietām, vietām, sadzīves problēmām, rūpēm, bez asarām, pārdzīvojumiem, bez sāpošām kājām, formas tērpiem un skūtam galvām ir citas vērtības.
Tad pienāca manas atbrīvošanas laiks. Atkal bija pavasaris, atdzimšanas laiks, un Dievs man bija devis tādu brīnišķīgu iespēju pašam atdzimt un atgriezties normālā dzīvē. Es, protams, to neizmantoju... Naktī pirms atbrīvošanas man bija tāda interesanta vīzija. Īsi pirms termiņa beigām es kārtējo reizi “saslimu”, biju izolatorā. Naktī aizgāju uz tualeti. Ūdens tā dīvaini tecēja gar caurulēm un man likās, ka kāds čukst. Tas bija nevis kā halucinācijas, bet tāda kā apziņa, ka mana vecmāmiņa ir mirusi. Un patiešām, pie cietuma vārtiem mani sagaidīja tuvinieki un māsīca Inese vaicāja, vai es zinu, ka vecāmamma ir mirusi. Es atbildēju, ka zinu gan. Tas bija tāds liels zaudējums, jo vecmāmiņa man bija gan kā mamma, gan kā tētis, viņa bija cilvēks, kurš mani vienmēr pažēloja. Tāpēc šoreiz atgriešanās bija drūma un skumja.
