"… mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: "Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?" Un Jēzus pasauca bērnu, un nostatīja to viņu vidū…" / Mateja evaņģēlijs, 18. nodaļa. /
PIRMDZIMTAIS
Uz šīs grēcīgās zemes es ierados 1959. gada 30. jūnijā, bija saulaina, pasakaina, brīnišķīga diena. Maniem mātes vārdiem runājot, tā bijusi jaukākā diena viņas mūžā, un domāju, ka ari manā mūžā… Mātei meitas uzvārds bija Terentjeva. Elizabete Terentjeva. Mans tētis Gunārs Irbe ir bijis inženieris, elektriķis, tagad dzīvo Brocēnos. Maniem vecākiem nu jau ir krietni pāri 70. Māte ir tukumniece, es pats piedzimu Aucē. Kaut gan tētis bija rīdzinieks, taču jāstrādā viņam bija dažādās Latvijas vietās, jo pilnā sparā norisa kolhozu elektrifikācija. Darba specifikas dēļ nācās ceļot, un manas piedzimšanas laikā tēvs strādāja objektā Aucē. Ģimenē biju pirmais bērns.
TERENTJEVU DZIMTA
Manu senču saknes no mātes puses ir Krievijā, Maskavā. Mans vectēvs Pjotrs (Pēteris) bija cēlies no slavenas fabrikantu Terentjevu dzimtas. Mana vecātēva tēvs savukārt bija pēc izcelsmes grieķis, kura ģimene emigrējusi uz Krieviju. Cik noprotu, vecvectēva uzvārds sākumā nebija Terentjevs, visticamāk, lai labāk integrētos Krievijas sabiedrības elitē, bija pieņēmis savas sievas krievisko uzvārdu. Ļoti ciets cilvēks esot bijis. Jo, kad mans vectēvs viņu neklausīja un apņēma par sievu nabadzīgo Annu, tēvs viņu nolādēja un izslēdza no mantojuma.
FABRIKANTA DĒLS UN VEĻAS MAZGĀTĀJA
Jā, tāda šķelšanās dzimtā tikai tāpēc vien, ka iepazinies ar manu omi, tātad, sagājies ar zemākas kārtas pārstāvjiem. Mana omīte, Anna Terentjeva jaunībā strādāja Maskavā par veļas mazgātāju. Viņa gan nemācēja ne rakstīt, ne lasīt, taču tie bija tādi laiki, vienkāršā tauta nevarēja atļauties izglītot savus bērnus. Taču vecmāmiņa nebija dumja, nē, viņai bija liela dzīves gudrība. Bet bagātā dzimta gribēja savam dēlam līdzvērtīgu „partiju”.
Tomēr vectēvs bija ne mazāk “ciets rieksts” par savu tēvu; ļoti apņēmīgs un stingru raksturu, ģimene viņu salauzt nespēja. Karjeras un naudas vietā izvelējās savu Annu. Vectēvs bija ļoti izglītots un talantīgs, prata poļu, vācu, ebreju valodas, ļoti labi zīmēja. Tukumā dzīvodams, viņš bija lielā cieņā, apgleznoja griestus un veica citus smalkus pasūtījuma darbus, visi viņu godāja par meistaru. Loti cienījams vīrs bija. Tai pat laikā esot bijis ļoti pieticīgs cilvēks, un nebija bagāts, drīzāk jau nabadzīgs; jo, kad viņš nomira, manam tēvam nācās par savu naudu pirkt zārku, kur viņu apglabāt…
Kādā jaukā dienā mana mamma, tukumniece un Terentjevu dzimtas atvase, iepazinās ar manu tēti, rīdzinieku Gunāru Irbi. Tā ari sākās mans stāsts.
TUMŠO SPĒKU PIRMAIS UZBRUKUMS
Esmu ļoti pateicīgs gan manai mammai, gan Dievam, ka ierados šajā pasaulē kā mazs, veselīgs bērniņš. Viss šķita tik jauki un labi, bet laikam jau kāds cits spēks nolēma, ka nevar to tā atstāt un jāiejaucas…
Kad man bija tikai paris mēnešu, notika kas negaidīts - es saindējos ar kaut kādu zāļu tēju, ko mana tēva māte bija man iedevusi. Varbūt viņa nevelējās lai es dzīvotu, tāpēc tā rīkojās. Mani nodeva slimnīcā, un, iespējams, iespaidota, mana mamma mani tur atstāja. Jā, to pēc daudziem gadiem tā negribīgi, ļoti delikāti un aplinkus atzina mani vecāki. Laikam jau šī sieviete tādā veidā mēģināja izšķirt manu tēvu un mati, - tādas lietas pie mums ģimenēs patiešām notiek, tas ir briesmīgi, bet tā notiek, un reizēm jāpabrīnās, uz ko spējīgi cilvēki.
Lai nu kā, bet es paliku dzīvs, jo Dievs sūtīja palīgā manis jau pieminēto vecmāmiņu Annu Terentjevu, kārtīgu, dievbijīgu sievieti. Uzzinājusi, ka esmu atstāts slimnīcā, viņa atbrauca pie manis, atrada mani izolatorā, mazā gultiņā, galīgi slimu un novārgušu (ārsti jau domāja, ka esmu bezcerīgs, jo man bija jēls dibentiņš, es neko neēdu un nedzēru, principā biju nolemts nāvei). Omīte mani izglāba un pierunāja manu mammu, lai nodod mani audzināšanā viņas (manas mammas) māsai, Verai Terentjevai, kas kopā ar omi dzīvoja Tukumā. Un tā es, pavisam mazs bērniņš, nonācu pie savas audžumātes un sāku dzīvot Tukumā, pašā pilsētas centrā, blakus universālveikalam, Sarkanarmijas ielā (šodien – Talsu iela). Bija jauks pagalms, kurā rotaļājās daudzi citi bērni, atceros jauku dārzu un divus lielus kastaņkokus. Visa mana apzinātā bērnība līdz pat skolas gadiem pagāja dzīvās dabas tuvumā, zem kastaņkokiem un ābelēm. Jo Tukums, kaut gan rajona centrs, bet tomēr bija un vēl aizvien ir ļoti zaļa pilsēta.
PILNA MĀJA ZVĒRU
Dievs man bija dāvājis un pasaudzējis dzīvību, un devis žēlastību un skaistuma izpratni. Man bija ļoti emocionāla daba, ļoti jutīga sirsniņa, žēlastība pret visu dzīvo radību. Es aizrautīgi glābu gliemežus no lietus, stiepu mājās ežus, slimus suņus un kaķus. Bieži par to dabūju brāzienu. Omīte ar audžu mammu žēlojās, ka nespējot ar mums visiem galā tikt…
Tādās reizēs, kad tēvocis no upes atnesa vēžus, es viņus ļoti žēloju, raudāju, kad viņi bija jāmet verdošā ūdenī. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc cilvēki ir tik varaskāri, plēsonīgi, nežēlīgi. Vai tad mums nebija ko ēst? Kāpēc gan vēzīšus tā jāmoka? Kāpēc dzīvus jāizvāra? Bet pieaugušie par mani smējās. Tad es sapratu, ka pieaugušie ir savādāki…
Bija ari tāda epizode: netālu no mūsu mājas atradās restorāns. Tur bija tāds milzīgs Patērētāju biedrības komplekss: restorāns, ēdnīca un universālveikals trijos stāvos. Restorāna pagalmā reiz ieraudzīju kastes ar dzīviem nēģiem, bija atvesti virtuvei, lai gatavotu delikateses, uzkožamos. Un es no sētas noskatījos, ka nēģi tajās kastēs smok un mokās. Tad es līdzjūtības mudināts, devos mājas, atradu kanniņu, ielēju tajā ūdeni, ielaidu nēģus un nesu uz tuvējo Slocenes upi. Tā bija mana pirmā apzinātā žēlsirdības misija – glābt nēģus. Es gan nezinu, kas notika tālāk ar tiem, kam biju dāvājis brīvību, iespējams, ka vietējiem makšķerniekiem tie sagādāja dažu labu pārsteigumu.
MAZS, APAĻŠ PUISĪTIS...
Lielāko daļu laika savā bērnībā es pavadīju viens. Un saprašana, kura man nāca par šo pasauli un vidi, kurā es atrados, bija ļoti vienpusīga, jo man blakus nebija ne tēva, ne mātes. Reizēm es to izjutu, - tādu atstumtību un nošķirtību no pasaules. Jā, bērnībā vecāki faktiski bija atteikušies no manis, tētis ar mammu dzīvoja Rīgā. Tēvs daudz lietoja alkoholu, darīja mammai pāri un viņa ļoti cieta. Atmosfēra, kas valdīja tēva un mātes ģimenē, bija ļoti nelabvēlīga. Taču šajā kopdzīvē man piedzima māsiņa Ilona, divus gadus jaunāka par mani.
Pirmās bērnības atmiņas man asociējas ar mazu dzīvoklīti, gultiņu, matracīti, koka klucīšiem. Tad man varēja būt kādi 10 mēneši. Biju mazs, apaļš puisītis, baltiem matiem, tukliem vaigiem… Man patika sēdēt omītei klēpi. Jā, es biju tieši tāds, to droši zinu, jo mans tēvocis Edvīns mani tādu bija nofotografējis. Atceros, ka reizēm vecmāmiņa pie atvērtas krāsns uguns gaismā stāstīja man pasakas, dažādus notikumus, leģendas. Tie bija brīži, kad es pārcēlos pasaulē, kur valdīja labestība, jaukums, kur vienmēr uzvarēja labais.
ŪMA
Omīte, ko saucu par Ūmu, bija mans mīļākais un tuvākais cilvēks. Gan mātes, gan tēva vietā. Viņai bija daudz bērnu, - deviņi. Daļa bija miruši, gājuši bojā kara laikā, izsūtījumos, taču man bija daudz tantes un onkuļu. Jau minēju, ka vecmāmiņa bija ticīgs cilvēks. Taču tā bija nevis ārišķīga ticība, bieža baznīcas apmeklēšana un Dieva vārdu daudzināšana rītā, vakarā. Nē, viņas ticība bija dzīva, tā izpaudās darbos. Tā izpaudās ūmas strādīgumā, iejūtībā, laipnībā, tīrībā, nesavtībā, rūpēs par mani. Viņa mani mācīja būt līdzjūtīgam, saprotošam, viņa man kristietību pasniedza reālā darbībā. Es pat neatceros, ka viņa ar mani būtu runājusi par Kristu, nē, viņa to pauda kā dzīvs piemērs.
BAZNĪCAS
Man ļoti patika Tukuma baznīcas. Ejot tām garām, mani vienmēr pārņēma dīvaina, grandioza spēka klātbūtnes sajūta, tāda kā bijība. Bet tā nebija tāda bijība, kas analoga bailēm, tās sajūtas bija līdzīgas tām, kas rodas, stāvot grandiozu kalnu grēdas pakājē. Man ļoti patika luterāņu baznīcas arhitektūra, sveces, altāris, skaistās vitrāžas. Kad dzirdēju, ka vitrāžas taisās vest uz Zviedriju, es to pārdzīvoju tā, it kā kāds velētos man atņemt ko tuvu un dārgu. Es ļoti respektēju un mīlēju šo dievnamu. Taču tālāk par to mana interese nesniedzās, par ticību neinteresējos. Tikai tagad es saprotu, ka šīs sajūtas mani izraisīja Svētā Gara klātbūtne. Toreiz man neviens nestāstīja par Dievu, par Kristu. Tāpēc es izaugu, ja tā var teikt, reliģiski neizglītots.
MUĻĶĪŠA LOMĀ
Kā jau teicu, augu vienatnē, biju fiziski vājš bērns, sētā biju pats jaunākais. Apkārtējās mājās dzīvoja daudzas inteliģentas ģimenes, sabiedriski aktīvi ļaudis. Manas attiecības ar sētas bērniem diez kā neveidojās. Citi mani saukāja un apcēla, atgādināja, ka esmu pieņemtais bērns. Visu laiku biju tādā kā jaunākā dēla – muļķīša lomā. Mani apsmēja, centās man nodarīt pāri. Es meklēju attiecības, meklēju draugus, dažus it kā atradu, bet viņi vienlaicīgi it kā man bija un it kā tomēr nē; nebija tādas ciešas draudzības. Tāpēc vairāk laika aizvadīju dārzā, laukā, skraidīju arī pa svešām sētām, ložņāju pa svešiem dārziem. Tādā veidā izzināju pasauli, tā sākās mana ieiešana pasaulē, kur sastapos gan ar labo, gan ļauno; tā formējās mana daba, mans raksturs.
Interesanti, ka viss taču sākās ļoti pozitīvi. Kā gan es pēc tam varēju nonākt uz nozieguma ceļa? Esmu daudz par to domājis. Varbūt sākums bija jau bērnībā, kad es apzināti mēģināju izvairīties no nepatīkamām situācijām. Kad mani par kādiem nedarbiem bāra audžumāte, tad es gāju pie omes meklēt žēlastību, bet kad bārās ome, tad
meklēju aizstāvību pie audžumātes. Tā es sāku manipulēt ar žēlastību. Bet no otras puses, tas nevarētu būt nekas nosodāms. Bērnam vajag aizstāvību, un es to meklēju, tāpat kā ikviens normāls bērns. Bet varbūt visa cēlonis bija mana vientulība. Ja man bērnībā būtu daudz draugu, varbūt es vēlāk būtu rūpīgāk izvelējies sev kompāniju pusaudža gados…
SKOLAS GAITAS
Lasītprasmi apguvu mājās, mani apmācīja mana audžu mamma. 1966. gadā sāku iet skolā – Tukuma 1. vidusskolā. Lasīt man ļoti patika. Manas pirmās grāmatas bija «Pasakas par ziediem», lasīju ari dzejoļus. Bija interesanti bērnu žurnāli «Zīlīte». Vēlāk, 8 gadu vecumā, sāku lasīt vairāk. Man, ka jau puisim, patika visādi piedzīvojumu stāsti. Mana bērna iztēle bija ļoti dzīva, tāpēc es ļoti pārdzīvoju visu, ko lasīju. Jāatzīst, ar mācībām bija visādi, sekmes bija stipri vien viduvējas. Kaut ari mani interesēja ģeogrāfija un vēsture, ar citiem priekšmetiem nebija tik labi. Mans klupšanas akmens bija matemātika, kur „pelnīju” gan divniekus, gan pat vieniniekus. Pedagogu attieksme bija diezgan formāla, neviens man īpaši nepalīdzēja. Daži skolotāji bija pat ciniski. Publiski mani apsmēja, ka ar tādu galvu vajagot iet „debīlo skolā”, dzirdēju pārmetumus par garīgu atpalicību. Es nezinu, vai šodien tā drīkstētu, bet tolaik tas nebija nekas īpašs…
ATSTUMTAIS
Skolā, tāpat kā pagalmā, citi bērni mani lielākoties ignorēja, jo biju no trūcīgas ģimenes. Ģimenei patiešām nebija viegli. Mana audžu māte daudz ziedojās manā labā, lai es varētu nopirkt skolas formu, apavus, treniņtērpu un visu citu, kas skolai vajadzīgs, viņa atteicās no daudz kā, atceros, ka viņa pat nevarēja atļauties sev jaunas kurpes nopirkt. Viņa strādāja par pavaru citā skolā (A. Upīša vārdā nosauktajā pamatskolā), 5 no rīta skrēja uz darbu basām kājām…
Toties es biju saģērbts, apkopts, aprūpēts un paēdis. Es neizjutu tādu trūkumu, kā daudzi “ielu bērni” šodien. Taču vienalga es jutos atstumts, jutu tādu kā distanci. Jo, piemēram, citiem bērniem bija kabatas nauda bulciņām, bet man nebija. Biju diezgan neveikls, tāpēc vienmēr staigāju, noķellējies ar tinti (mēs tolaik vēl rakstījām ar spalvaskātiem, tos regulāri mērcot tintē), un citi bērni par mani smējās, sauca mani par tintes dzērāju.
JAUNI “DRAUGI”, JAUNA PASAULE
Nu, tā jau nevarētu teikt, ka nebija neviena drauga. Bija jau. Nezinu, vai to var saukt par draudzību, tāda puiciska „čomošanās”. Viens no maniem skolas laiku „čomiem”, Jānis, tagad ir nodzeries līdz „baltajām pelītēm”. Otrs, Imants, it kā puisis no inteliģentas ģimenes, bet viņš bija tas, kurš iemācīja man zagt. Šie paši „draugi”, kas bija par mani vecāki, iemācīja mani ari smēķēt. Viņi mani, 11 gadu vecumā ieveda pasaulē, kurā bija tabaka, alus, stiprais alkohols. Man ar viņiem bija interesanti. Viņi mani neatraidīja, ka tie citi. Ņēma mani līdzi uz pilsētas stadionu, kur notika futbola spēles, ļāva braukt ar riteni, iedeva kādu alus malku, ļāva ievilkt kādu dūmu no cigaretes. Es jutos pieņemts un novērtēts. Tas man likās interesanti un patīkami. Šī dzīve bija atšķirīga no manas iepriekšējās, vienmuļās vientuļnieka dzīves. Te bija kas cits. Te bija draugi, „īstu vīru” nodarbes, piedzīvojumi, interesanta brīvā laika pavadīšana. Te es varēju sevi apliecināt.
“ŅEM, CIK GRIBI…”
Tā es nonācu līdz savai pirmajai zādzībai. Tas ir ļoti skumjš stāsts. Pateicoties Imantam, es uzzināju, ka zagšana var būt patīkama nodarbe. Tā bija pirmā visatļautības trauma, ko es saņēmu 11 gadu vecumā. Tas ir ļoti spilgti palicis manā atmiņā. Mēs caur logu apzagām bērnudārza pārtikas noliktavu. Atlauzām logu. Tur bija cepumi, konfektes, limonāde. Tas bija, pirmkārt, - piedzīvojums. Otrkārt, man kā bērnam no trūcīgas ģimenes, pēkšņi paveras iespēja bez lielām pūlēm iegūt saldumus, ar kuriem mani ikdienā diez ko vis nelutināja. Galu galā, - arī paēst. Viens baiļu mirklis, bet pēc tam – piedzīvojuma un saldumu garša. Visa kā tai noliktavā bija tik daudz… Es neko tādu līdz šim nebiju redzējis. Un tas viss bija mūsu. Bez naudas! Ņem, cik gribi. Vissliktākais šajā stāstā ir tas, ka mūs nepieķēra. Mēs palikām nesodīti. Radās mānīgs iespaids, ka varam tā arī bez bēdu turpināt. Nesodāmības apziņa. Protams, tas ari turpinājās. Turpinājās daudz lielākos apmēros. Turpināju sevi „apliecināt”. Ar cigaretēm, ar zādzībām.
AUGLIS, KAS SALDĀKS PAR BAILĒM
Pirmo reizi mani pieķēra veikalā, kad es nozagu dārgas konfektes. Neatceros īsti, tās bija «Trifeles», vai «Vētrasputns», katrā gadījumā tiem laikiem – ļoti smalkas un dārgas. Ejot ārā gar kasi, mani apturēja pārdevēja un pavelēja parādīt kabatas. Es jutos ļoti riebīgi, bija kauns par to, ko esmu izdarījis. Jā, tajā reizē manī pamodās sirdsapziņas balss. Bet varbūt tās vairāk bija bailes no soda. Mans tēvocis Aleksandrs Terentjevs tajā laikā bija Tukuma policijas (milicijas) priekšnieka vietnieks. Viņš bija ļoti pedantisks, kārtīgs un cienījams cilvēks, 2. Pasaules kara veterāns, cīnījies Padomju armijā ar vāciešiem gan pie Staļingradas, gan pie Maskavas. Es viņu ļoti respektēju, taču tai pat laikā dusmojos uz viņu, jo tēvocis mani nemitīgi centās „iegrožot”, spieda ievērot disciplīnu un kārtību, pie
kuras nebiju pieradis. Tāpēc, kad mani pieķēra, es ļoti baidījos no soda. Baidījos no tēvoča.
Protams, sodu es saņēmu. Taču tas neko nemainīja. Jo grēka auglī biju iekodis, un tas izrādījās tik salds un jauks. Iespējamās sekas es savā bērna prātā toreiz vēl nesapratu, neprognozēju un nemaz nevarēju to darīt.
CĪŅA AR NOTEIKUMIEM
Tā es augu. Draugi, alus, vēlas pastaigas vakaros, pagalmi, „štābi” vecos šķūnīšos, slepenas apspriedes, iedzeršanas, klaiņošana, izvairīšanās no skolas. Jā, es sāku izvairīties no mācībām. Tā vietā viens pats vai kopā ar draugiem klaiņoju pa apkārtējiem mežiem un laukiem, bieži gāju uz pilsētas bērnu bibliotēkas lasītavu, tur man bija daudz interesantāk, nekā skolā. Lasīju grāmatas par piedzīvojumiem un ceļojumiem, par to nesasniedzamo, kas man bija liegts, bet pēc kā tik ļoti tiecās mana sirds.
Jā, diemžēl grāmatās aprakstītie varoņdarbi un piedzīvojumi man bija liegti. Pasaule man tos liedza, ierāmējot mani daudzos garlaicīgos noteikumos un normās. Tāpēc meklēju savus piedzīvojumus tepat, Tukuma vecajos pagalmos. Un ignorēju normas un noteikumus, kas mani centās iegrožot. Man tagad ļoti žēl, ka ģimenē, kur augu pie divām labsirdīgām sievietēm, nebija stingras disciplīnas. Es nožēloju, ka nekad netiku saņēmis kārtīgu pērienu, jo bailes no soda varbūt mani būtu atturējušas no kļūmīgiem soļiem, kas tālāk jau izraisīja neatgriezenisku reakciju. Jā, protams, ari mājās bija dažādi noteikumi, audžumāte un vecāmāte mēģināja mani pakļaut savai gribai, un skola mēģināja mani pakļaut, bet es tam pretī liku savu gribu, savu nepakļaušanos un pašam sev par nelaimi mana griba izrādījās stiprāka.
GATAVS NOGALINĀT
Tad sekoja pirmais nodarījums, ko visā nopietnībā jau varēja saukt par noziegumu. Man bija 13 gadi, kad es noorganizēju savu pirmo grupu zādzības izdarīšanai. Nē, tā nebija banda šī vārda klasiskajā nozīmē, tā bija puišu grupa, kas gribēja vieglā ceļā tikt pie materiāliem labumiem. Mēs uzlauzām vecpilsētā manas omes draudzenes dzīvokli, kur, kā biju slepus noklausījies no vecāsmātes, esot noslēpts daudz naudas. Nauda patiešām atradās. Mēs iznesām dažādas vērtīgas mantas un nozagām arī naudu, tiesa, neatradām visu, jo, kad tante nomira, gultas matracī tuvinieki bija atraduši 30 tūkstošus rubļu (pēc
mūsdienu pirktspējas – aptuveni 60 tūkstoši latu). Tajā brīdī, kad ar gaļas cirvīti lauzu vaļā vecās tantes dzīvokļa durvis, vēl nezinot, vai viņa pati ir mājas vai nav, manī bija nelokāma apņēmība sist viņai ar šo pašu cirvi, biju gatavs pat nogalināt, ja tas būtu nepieciešams, lai sekmīgi īstenotu savu nodomu un paliktu neatklāts. Tagad es to visu atceros ar šausmām. Un, paldies Dievam, vecās sievietes nebija mājās. Dieviņš viņu pasargāja, viņa tai laikā bija devusies uz baznīcu.
Es vel tagad nesaprotu, no kurienes manī radās tāda agresija, tāds niknums. Tajos laikos vardarbība netika popularizēta tā, kā šodien tas notiek filmās un grāmatās, padomju cenzūra centās šādas lietas izskaust. Mēs, zēni, protams, bijām dzirdējuši par brīvo pasauli kaut kur tālu, aiz jūras. Sapņojām kādreiz aizbēgt uz Ameriku, kur dzīvo kovboji un indiāņi, kur īsti varoņi sevi aizstāv ar dūrēm un revolveri, kur kalnos ir zelts, kur tuksnešos ir kazino, azartspēles… Lūk, tāds miglains iespaids mums bija radies par „brīvo pasauli”. Gribējās šo brīvību, tik ļoti gribējās.
Daži to mēģināja izbaudīt, aizbēgot no mājām, citi devās ar laivu jūrā. Un protams, kā vieni tā otri tika notverti un atgriezās pie savām ģimenēm. Bet es laikam šīs brīvības alkas realizēju tādā mazliet kroplīgā formā, uzlaužot tantiņas durvis ar cirvi, un būdams gatavs šo cirvi ietriekt viņai galvā. Tas bija mans pirmais lielais noziegums. Pirmā lielā zādzība. Vēlāk tādu bija daudz. Labāk man patika darboties vienam pašam, apzogot kioskus un veikalus.
KRAMPLAUZIS
Bailes? Jā, protams, kaut kādas bailes jau iekšā bija. Bet gaidāmais rezultāts – nauda, mantas, preces, alkohols, viegla dzīve – tas bija stiprāks par bailēm. Un ar laiku bailes gāja mazumā. Jo man veicās, mani nepieķēra. Radās maldīga sajūta, ka tā būs vienmēr. Darbojos naktīs, tumsas aizsegā. Vel viena mānīga sajuta – tumšs, tātad mani neredz. Bet, ja mani neredz, tad ari nevar noķert. Ar laiku kļuvu pārdrošs. Netālu no mūsu mājām atradās veikals. Pārdevēja bija mūsu ģimenei pazīstama, tāpēc mani bieži aicināja palīgā arbūzus kraut vai kādu citu fiziski smagu darbu padarīt. Katru dienu viņa ieturēja pusdienas veikala palīgtelpās, un pa to laiku man uzticēja pieskatīt veikalu, lai varētu viņu pasaukt, kad nāk pircēji. Kase gan bija slēgta, un atslēdziņa iekārta aizslēgtā skapī, taču es tolaik biju itin labi iemanījies ar mazajām šķērītēm atmūķēt dažādas atslēgas. Es diezgan viegli atslēdzu kasi. Tur bija pilns ar naudu. Es paņēmu dažas naudas zīmes, aizbāzu sev aiz krekla, visu atkal kārtīgi aizslēdzu un turpināju sēdēt, it kā nekas nebūtu noticis.
Tā es darbojos labu laiku. Pārdevēja gan mānija iztrūkumu, taču mani neturēja aizdomās, jo viss taču bija aizslēgts, viņa nevarēja iedomāties, ka šis puika ir rūdīts kramplauzis. Turklāt veikala apgrozījums bija patiešām liels, un tie 10 vai 15 rubļi, ko es šad un tad nozagu, nebija nekas tik ārkārtējs, lai sāktu domāt par zādzībām. Zagu arī citas lietas. Tai pašā veikalā – tomātus, dārzeņus, augļus. Tā bija kaut kāda apsēstība, kas mani bija pārņēmusi, gandrīz vai kleptomānija. Protams, es neko nedomāju un neanalizēju, man pat prātā nevarēja ienākt, ka manī darbojas kāds tumšais spēks, vai kas tamlīdzīgs, es vienkārši darīju to, ko gribēju, darīju to, kas man šķita patīkams. Zādzības, to lielie apjomi un pārdrošība, - tā bija pašizteikšanās forma. Citi to meklēja riteņbraukšanas treniņos, skriešanā, šaušanā, svarcelšanā un citur, man to visu nevajadzēja, es savu apliecināšanos biju atradis noziegumā.
Es varēju pusnaktī bez emocijām pilsētas centrā uzlauzt un apzagt kiosku, tikai dažus metrus no milicijas ēkas; izsitu stiklu, nozagu alkoholu, cigarešu blokus, saldumus. Es biju „krutais” puika. Nu es biju līdzvērtīgs citiem, nē, tagad es biju pārāks par citiem. Tādā veidā es iekaroju citu vienaudžu draudzību, atzinību un cieņu.
Manu draugu Jāni pirmo reizi sauca pie kriminālatbildības par laupīšanu, kad man bija 13 gadu. Es ari biju piedalījies šajā noziegumā. Tumšā vakarā, skvēriņā netālu no pilsētas centra Jānis iesita pa galvu iereibušam pilsonim, notriecot viņu zemē, un es gulošajam iztīrīju kabatas. Mani pie atbildības nesauca. Jo es biju nepilngadīgs, mans tēvocis bija „liels priekšnieks” milicijā, turklāt es vaļsirdīgi atzinos un izstāstīju visu patiesību. Tas bija no vienas puses mans glābiņš, bet no otras puses nodarīja vairāk ļauna, nekā laba, jo pastiprināja manu nesodāmības apziņu. Labāk es toreiz būtu saņēmis vismaz kaut kādu sodu, kaut vai nosacītu. Jānis gan saņēma reālu cietumsodu, laikam vienu gadu, jo bija pilngadīgs.
Toreiz vēl pastāvēja oficiālais uzskats, ka cietumsods pārkāpēju pāraudzina, tāpēc tiesneši „srokus” dalīja visai dāsni. Arī es pabiju „aiz restēm” – pasēdēju dažas dienas izmeklēšanas izolatorā. Bet vai tad tā bija kāda mācība? Nē, nemaz! Drīzāk jutos kā varonis! Sēdējis „pagrabā” un ticis atkal „uz brīvam kājām”. Vēsais džeks! Tēvocis mani kamerā neapmeklēja, laikam viņam bija kauns par tādu radinieku. Es viņam biju sagādājis pamatīgu „kompromātu”. Lūk, tā es pamazām, nemanot, bet nekļūdīgi tuvojos savai „zeka karjerai”. Vispirms sīkas zādzības, tad ielaušanās un visbeidzot – līdzdalība laupīšanā un nonākšana likuma sargu redzeslokā. Uzskaitē milicijā. Kurss bija nosprausts. Un es apņēmīgi turpināju iesākto, līdz 15 gadu vecumā mani pēc kārtējās zādzības nosūtīja uz „specskolu”.
