„Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”
/Mateja evaņģēlijs, 5. nodaļa/
GUNTIS ZARIŅŠ /grāmatas līdzautors/:
Viss sākās, ja nemaldos, 2002. gada vasarā, - kāda no Tukuma evaņģēliski luteriskās draudzes māsām mani uzrunāja un vaicāja, vai es nebūšot ar mieru piedalīties interesantā projektā. Viens puisis, jaunatgriezts ticības brālis, esot nolēmis pierakstīt savu dzīves stāstu, un viņam vajadzīga palīdzība tehniskajā un literārajā jomā. Es ilgi nedomādams teicu, ka labprāt darīšu, ko varēšu, un tā, pēc kāda laika iepazinos ar mūsu stāsta galveno varoni, Arni Irbi.
Šī grāmata tapa neparasti lēnām. Sakumā nebija nekā, nebija pat vīzijas, kas no tā visa varētu iznākt. Ar diezgan gariem un neregulāriem pārtraukumiem tikāmies manā birojā un gremdējāmies atmiņās par Arņa jaunības dienām un kriminālajiem “varoņdarbiem”, par viņa neticamo atgriešanos. Arņa stāstījums tika ierakstīts pavecā un sprakšķošā diktofonā, uz apšaubāmas (no šodienas viedokļa raugoties) kvalitātes audio kasetēm.
Vēl gausāk notika pierakstītā materiāla pārrakstīšana un koriģēšana. Darbs pilnībā tika pabeigts, šķiet, 2006. gadā. Bet tad notika kas tāds, kas zināmā mērā pat vedināja uz domām par nešķīsto spēku iejaukšanos svētīgajā pasākumā, - datorkļūmes dēļ liela daļa no pārrakstītajām sarunām vienkārši pazuda. Tad mēģinājām vēlreiz atskaņot ierakstus, taču to vieta skanēja vienīgi šņākoņa ar neskaidri saklausāmām balsu skaņām. Tā arī neizdevās noskaidrot, vai sarunas izdzisušas kāda spēcīga elektromagnētiskā lauka vai kāda cita iemesla rezultātā…
Galu galā, pēc ilgiem pūliņiem izdevās sarunas atjaunot tiktāl, lai tās varētu sakārtot publicēšanai. Nu mērķis ir sasniegts, un rezultāts nodots Tavai vērtēšanai, dārgo lasītāj. Manuprāt, šī grāmatiņa, kaut ari nepretendē uz bestsellera statusu un nav domāta šermuļu raisīšanai, atspoguļojot baigus notikumus aiz cietuma sienām, tomēr ir ļoti vērtīgs vēstījums visu vecumu ļaudīm.
Pirmkārt, tāpēc, ka esam centušies analizēt dažus cilvēka dabas fenomenus, atklāt tos slēptos un pretrunīgos spēkus, kas darbojas miesā un dvēselē jau kopš dzimšanas un līdz pat indivīda pēdējai stundiņai.
Otrkārt - un tas, šķiet, ir pats galvenais, - šī ir vēl viena vēsts sabiedrībai, labā vēsts par to, ka nav neatgriezeniski pazudušu, neglābjamu un nelabojamu indivīdu. Arņa piemērs mums rāda, ka atgriešanās ir iespējama vienmēr. Kristus saka: “Ejiet un mācieties, ko tas nozīmē: man patīk žēlastība un ne upuris, jo neesmu nācis aicināt taisnos, bet gan grēciniekus.” Nekad neaizmirstiet šos vārdus.
„Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tam ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, kamēr tas to atradis? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem. Mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: „priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis!” Es jums saku: tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.”
/ Lūkas evaņģēlijs, 15. nodaļa. /
Stāstu par Arni mēs gribam sākt ar kādu citu, daudziem varbūt pazīstamu, bet citiem nezināmu stāstu, - par kādu puisi, kas devās prom no tēva mājām, pasaulē laimi meklēdams. Šis nav mūsu izdomāts stāsts, bet nonācis līdz mūsdienām no 2000 gadu sirmas senatnes. Šis ir stāsts par pazudušo dēlu un viņa brīnišķīgo atgriešanos. Un varbūt, - kā noslēgumā redzēsim – šis ir arī Arņa stāsts…
Reiz, kādam cilvēkam bija divi dēli. Kad tie bija paaugušies un kļuvuši par jaunekļiem, jaunākais no abiem sacīja: „Tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!” Jo tajos laikos bija pieņemts, ka tēva mantojumu savā starpā sadala dēli. Tēvs dēla lūgumam nepretojās un sadalīja mantojumu starp abiem dēliem. Pēc dažām dienām, kad bija saņēmis visu, kas tam pienācās, jaunākais dēls aizgāja pasaulē. Viņš devās uz kādu tālu zemi un tur izšķieda tēva mantojumu izpriecās un uzdzīvē.
Kad nu viņš visu bija palaidis vējā, zemē, kurā viņš dzīvoja, sākās kari, jukas un neraža, izcēlās liels bads, un dēls nonāca trūkumā. Lai kaut kā uzturētu sevi pie dzīvības, puisis devās meklēt darbu, bet neviens viņu negribēja pieņemt, jo visapkārt valdīja trūkums un katram bija savas raizes un rūpes. Beidzot kāds saimnieks viņu nolīga par cūkganu, taču ari šajā saimniecībā valdīja bads. Jaunākais dēls būtu bijis laimīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Jo cūka bija svarīgāka par cilvēku, cūka nozīmēja gaļu, naudu un izdzīvošanu grūtajos laikos, bet cūku ganītājs nenozīmēja neko.
Tad pār puisi beidzot nāca atziņa. Viņš pats sev teica: „Kāds es gan esmu bijis muļķis! Manam tēvam ir tik daudz kalpu, un viņiem visiem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā! Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem kalpiem!” Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Vecais virs viņu ieraudzīja jau pa lielu gabalu, jo patiesībā bija ilgi gaidījis šo brīdi un vienmēr raudzījies uz lielceļa pusi, gaidīdams pazīstamā nācēja parādīšanos. Tēvs priekā skrēja dēlam pretī un krita viņam ap kaklu. Bet dēls, pilns nožēlas, teica: „Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.”
Bet tēvs nemaz viņā neklausījās un pavēlēja saviem kalpiem: „Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet viņu! Atnesiet mūsu vislabāko teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies! Jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts!” Viņi sāka priecāties un līksmoties, lielas dzīres todien bija tēva namā, un laime valdīja visu sirdīs. Tikai vecākais dēls nepriecājās. Visu laiku viņš bija strādājis uz lauka, bet, kad tuvojas mājām, izdzirda mūzikas un dejas skaņas. „Kas par dzīrēm, kas notiek?” viņš vaicāja kādam no kalpiem.
Tas viņam atbildēja: „Tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis rīkot lielas dzīres šim notikumam par godu.” Vecākais dēls tā apskaitās, ka nemaz vairs negribēja iet namā, bet tad ārā iznāca tēvs un aicināja viņu iekšā. Vecākais dēls dusmīgi teica tēvam: „Redzi, tēvs, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavus likumus, visu darījis pa tavam prātam, bet tu man ne reizi neesi devis pat ne nieka kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem. Bet tagad, kad šis klaidonis ir pārnācis, kas tavu mantojumu izšķērdējis, žūpojot un plosoties, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Kaut kas nedzirdēts!” Uz to tēvs atbildēja: „Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs! Bet tagad taču ir jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts."
Vienmēr, kad domāju par Arni, es atceros šo Bībeles stāstu, šo līdzību, kas līdz mūsu dienām nonākusi cauri gadu tūkstošu tumsai un aizmirstībai. Un tad man šķiet, ka es sāku saprast, kāda dziļa gudrība ietverta šajā vienkāršajā, bet reizē aizkustinošajā stāstā. Lai to saprastu arī Tu, dārgo lasītāj, nāc man līdzi un dosimies ciemos pie Arņa, lai uzklausītu viņa neparasto dzīves gājumu.
Ja pirms 30 gadiem kāds Tukuma iedzīvotājs būtu apgalvojis, ka Arnis kļūs par visas Latvijas lepnumu, pārējie būtu gardi smējušies: „Irbe? Tas zaglis, dzērājs un cietumnieks? Latvijas lepnums? Labāk, aizej draudziņ, pie psihiatra! Ja tu kaut ko tādu vari iedomāties, tad tev bēniņos viss nav kārtībā! Irbe savu mūžu beigs cietumā!” Tā būtu teikuši stereotipos domājošie ļaudis pirms 30 gadiem, un viņu sacītais tolaik patiešām izklausītos pēc saprāta balss.
Krāpnieks, zaglis, uzdzīvotājs, vēlāk – arī toksikomāns. Tādu tukumnieki pazina Arni Irbi daudzus gadus. Atsēdējis savu termiņu par kārtējo zādzību, Arnis brīvībā ilgi neuzkavējās. Atkal jaunas zādzības, ielaušanās, atkal tiesas sēde un ceļš uz brīvības atņemšanas vietu. Sešas sodāmības un kopumā 19 gadi ieslodzījumā.
Ko lai saka? Zināmās aprindās ikdienišķs liktenis. Zaglēns. Narkomāns. Nolemtais. Taču šodien neiespējamais ir kļuvis par iespējamo. 2005. gads. Nomināciju «Latvijas Lepnums» pasniegšanas ceremonija, kurā televīzijas ekrānos noraugās visa valsts. Svinīgi ģērbti, priecīgi satraukti ļaudis, oficiālas amatpersonas, Valsts Prezidente un…. Arnis Irbe. Ari viņa vārds tiek nosaukts, viņš pieceļas un dodas pēc balvas. Paklanās un noskūpsta roku Prezidentei. Viņa nolemtība ir pārtapusi izredzētībā. Patiešām, Dieva ceļi ir neizdibināmi!
