PAKĻAUTS DIVU SPĒKU IETEKMEI
-Kā tu domā, - kā veidojas bērna pasaules uzskati? Tu piedzimsti tāds pats kā visi – mazs zīdainītis, kurš nekā nezin no pasaules. Kam gan ir jānotiek, lai no tāda maza, nevainīga bērniņa izveidotos likuma pārkāpējs?
- Pirms es tapu kristietis, es biju cilvēks, kurš pakļauts daudz dažādu pasaules spēku ietekmei. Mans prāts bija kā instruments Sātana rokās, jo mēs zinām, ka Sātans ir reāla būtne, kas daudzus gadu tūkstošus darbojas pie cilvēces degradācijas, novirzīšanas no Dieva, ar vienu vienīgu mērķi – pazudināt cilvēkus. Spriežot kā kristietis, es esmu nācis pie secinājuma un saņēmis to arī atklāsmēs un atziņās (pētot Dieva vārdu, esot personīgā saskarsmē, sadarbībā ar Dievu, kalpojot Dievam): pašos pirmsākumos bērns ir tīri personīgi pakļauts divu spēku ietekmei, vidē, kurā viņš ir ienācis no mātes klēpja, Dievs ir izvedis bērnu, ielicis ģimenē, vecāku, tēva un mātes rokās, un uz viņiem gulstas šis svarīgais audzināšanas pienākums. Par to brīnišķīgi liecina stāsti, kādai jābūt kristīgai pedagoģiskai ģimenei.
Pamatojoties gan uz to patiesību, kam mēs, kristieši, ticam, kā arī, vadoties no personīgajiem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem ar Dievu un daudz savulaik ciešot no Sātana, es varu izdarīt ļoti vienkāršu un loģisku secinājumu: pirms vēl bērns ienāk pasaulē, Sātans jau darbojas, lai viņu novirzītu no ceļa, un šeit svarīgs ir tas garīgums, kurš valda ģimenē, vide, kurā bērns ir ienācis. Daudz dažādu faktoru darbojas: vai vecāki ir kristieši, vai citticībnieki un, ja viņi ir citticībnieki, tad kāda ir viņu ticības morāle, tikumi un kāda ir viņu pašu kultūra, kāda viņiem ir saprašana par garīgās dzīves nepieciešamībām. Ir ārkārtīgi svarīgi, kādā mikroklimatā nonāk mazais bērns. Mūsdienās pārāk bieži gadās, ka tā ir nelabvēlīga ģimene, kurā dominē alkohols vai narkotikas. Ļoti bieži ģimeni veidojošie cilvēki ir sociālās vides nomākti, viņi ir cietēji, piedzīvojuši vai piedzīvo finansiālas grūtības. Bet ir tik ļoti no svara, lai bērni saņemtu mīlestību un audzināšanu no vecākiem labvēlīgā, garīgā vidē, kurā cilvēkam tiek atklāta pieaugušo pasaule, mīlestībā izskaidrojot un atklājot cilvēku attiecību pamatus.
TĒVS, MĀTE, BĒRNS - TAS IR VIENS VESELS
- Vai Tev tā visa bērnībā pietrūka? Ģimenes, vecāku mīlestības?
- Jā, man pietrūka mīlestības, uzticības, man pietrūka tēva, man pietrūka mammas, jo tas ir ģimenes mugurkauls. Tētis, Mamma, bērns - tas ir viens vesels, viena kopiena, tā ir ģimene. Man tā visa nebija, un es nejutu īpašu uzticību citiem. Bija daudz jautājumu, uz kuriem es velējos saņemt atbildes, mans mūžīgais „dzinējjautājums” bija: „kāpēc”?. Es velējos saņemt atbildes, skaidrojumus, es velējos izprast kāpēc saule lec austrumos un kāpēc tā riet rietumos, kāpēc no rītiem uz zāles ir rasa, kāpēc putni lido, kāpēc zivis peld ūdenī, es gribēju saprast, apzināties to vietu, kur es dzīvoju. Kāpēc cilvēks raud, kāpēc smejas, kāpēc cilvēks izjūt sāpes, kāpēc ir tik nepateicīgs… Kāpēc, kāpēc, kāpēc… Tie „kāpēc” man bija sakrājušies simtiem un tūkstošiem, bet tādas izsmeļošas, skaidrojošas atbildes es tā arī nesaņēmu. Mana vecmamma mudināja līdzināties pārējiem zēniem. „Kāpēc tu neesi tāds pats kā viņi?” Man nepatika līdzināties kādam citam. Es sapratu, ka mēs katrs esam unikāli, mēs esam neatkārtojami, kā dārgakmeņi, katrs esam vai savādāk, vai mazāk, vai ilgāk slīpēti. Cilvēks kā personība man vienmēr likās interesants, salīdzinājumā ar putniem, ziediem. Cilvēki nav vienādi. Atbildes, kuras es velējos saņemt, būtu izskaidrojušas daudzas lietas, taču es tās nespēju saņemt. Priekšstati par likumiem, par vērtībām, kuras valda cilvēku attiecībās, man radās uz ielas, pie pusaudžu zēniem manā vecumā, kuri jau pīpēja, lietoja alkoholu, kuriem patika visatļautība, kuriem patika zagt, rupji lamāties. Tā laikam bija tā pašapliecināšanās forma, kura man bija pieejama, lai apliecinātu sevi.
SARUNU BIEDRI - GRĀMATAS
- Bet vai tad ielas sabiedrība tev deva atbildes uz visiem taviem „kāpēc”? Tu jau arī tur nesaņēmi atbildes…
- Jā, tā tas bija, tāpēc meklēju atbildi grāmatās. Tās bija jaukas grāmatas – latviešu tautas pasakas, bija sērijas „Apvārsnis”, „Pasaules Bērni”, tur es atradu jaunus sarunu biedrus. Bija tāds posms manā dzīvē, kad pēc skolas augas pēcpusdienas pavadīju bērnu lasītavā, bibliotēkā; tur es pavadīju patiešām daudz laika pētot žurnālus, ilustrācijas, lasot grāmatas. Mani neviens ārā nedzina. Bet skolā es jutos atstumts, svešs, skolotājas man nepievērsa īpaši daudz uzmanības. Man bija diezgan vājas zināšanas tādās mācībās kā algebra un ģeometrija, tās man īpaši nepadevās, savukārt ģeogrāfija, vēsture, botānika, - tie bija tie priekšmeti, kas piesaistīja manu uzmanību. Man patika prātot, man patika domāt, izdarīt apsvērumus.
APLIECINĀJUMU MEKLĒJOT
- Mēs nonākam pie tā, ka ģimenei tomēr ir tā izšķirošā loma. Ja bērns neatrod piepildījumu ģimenē, neatrod atbildes uz saviem jautājumiem, nevar sevi apliecināt, tad viņš meklē citus ceļus...
- Laikam ir svarīgi ņemt vērā to procesu, kas notiek pie katra individuāli. Mēs vērojam bērnus pusaudžu gados, kad viņi vēlas sevi apliecināt, ko viņi spēj izdarīt, vecāku pamudināti. Ja vecāki, piemēram, ved savus bērnus uz sporta nodarbībām, uz velobraukšanu, basketbolu, volejbolu. Man arī bija tāds brīdis, kad es aizgāju uz foto pulciņu, bet no turienes mani izraidīja par sliktām sekmēm skolā. Es mēģināju spēlēt basketbolu, man bija tā apsviedība, kas vajadzīga sporta laukumā. Taču… Diemžēl mani vairāk piesaistīja tā draugu vide, kurā es jutu, ka varu kādu ietekmēt, atstāt iespaidu, varu kādam apliecināt sevi ar savu netradicionālo uzvedību. Es varu izsist logu, atmūķēt atslēgu, es varu iedzert aliņu ar draugiem. Tur es biju saprasts, pieņemts, es varēju neordināri uzvesties, es varēju ignorēt vecāku un skolotāju viedokli. Tas laikam bija tas ceļa sakums, jo katrs vecāks vai audžu vecāks savam audzināmajam grib dot to labāko, bet nevis šāda veida pašapliecināšanos...
Un ir vēl kāda lieta. Vecāki, kaut arī bērnam vēlas dot to labāko, viņi to dara pēc savas saprašanas, viņi grib bērnu izveidot pēc savas līdzības, aizmirstot par viņa pašapliecināšanās vēlmi, aizmirstot par to, ka ik bērns ir dziļa individualitāte, un pasaulē nav divu vienādu cilvēku. Tāpēc bieži vien viņi mēģina uzspiest savas dzīves standartus un stereotipus. Bet bērns meklē pašapliecināšanos pie tiem, kuri viņam neuzspiež savus uzskatus. Var teikt, ka bērns pats izvēlas, saskaņā ar savām iekšējām tieksmēm tos, kuriem grib līdzināties.
DIEVA BRĪNIŠĶĪGĀ GARANTIJA
- Mēs runājām par to, ka divi spēki cīnās par cilvēka dvēseli. Ja tu tici Sātana esamībai, vai tev neliekas, ka visa šī materiālā pasaule nav viens vienīgs Sātana roku darbs? Un kā mums uzvesties šādā pasaulē, pēc kā tiekties?
- Es domāju, ka šeit der orientēties pēc kāda piepildījuma cilvēks tiecas – pēc garīgā, pēc līdzības ar Kristu, vai arī cilvēks, atrodoties Sātana spēku ietekmē, cenšas piepildīt velna kārības un pakļauties pasaules Lielā ceļa likumiem un principiem, kas tajā ceļā valda. Vai arī cilvēks izvēlas sekot Kristum. Kristus ir kā pilnība, pēc kuras jātiecas katram, kurš ir kristietis. Te acīmredzami ir abi ceļi – platais ceļš, kas ved uz pazušanu, un šaurais ceļš, kas ved uz mūžīgu laimi, ceļš, kas ved pie Dieva.
Kuru spēku ietekmē es atrodos, tos principus es arī piepildu. Ja es esmu apmānīts vai pievilts, tad sātans arī ietekmē visu manu dzīvi, domāšanu, darbību un rīcību. Nemieri, strīdi, kari, savstarpējas nīšanās, neapmierinātība, kūtrums, slinkums, laiskums, - var uzskaitīt simtiem rakstura īpašību vai procesu, kas ir grēkā krišanas seku cēloņi. Un tomēr, ja mēs esam ar Kristu, sekojam viņa ceļam, norādījumiem, mēs gan neesam absolūti pasargāti no grēka, taču mums ir garantēta GLĀBŠANA. Un glābšana ir tik brīnišķīga, unikāla, Dieva paredzēta! Dievs savā mīlestībā un žēlastībā ir paredzējis grēkā krišanu, un ir devis savu Dēlu pestīšanai, glābšanai un grēku piedošanai.
Dievs jau, pirms mēs krītam grēkā, ir mums piedevis, viņš ir gatavs mums piedot. Dievs man ir piedevis ar vienu noteikumu – ja es nožēlošu savu grēku, visiem spēkiem turēšos no apgrēcības. Tajā pat laikā, mēs neviens neesam pasargāti no apgrēcības, bet mēs varam būt Dieva apsolījumos, būt aizsargāti no Dieva puses, tur ir tas spēks, kristīgais spēks. Bet ņemot vērā to, ka ir Kristus piedošana, ir Dieva apsolījums, tad, ja es savā sirds prātā vēlos vairāk nodoties Dievam, vairāk nodoties Svētā Gara ietekmei, Dieva gribai, ja es vēlos dzīvot garīgu dzīvi, tad tā miesas dominante nebūs tik ļoti izteikta. Protams, es nevaru aizliegt sev kaut kādas funkcijas. Nemitīgi, diendienā, ikdienas saskarsmē mēs visi esam pakļauti pasaules ietekmei: reklāmas, radio, televīzija, pornogrāfija, hārdroks, ietekmes ir diezgan dažādas, un vairums no tam – negatīvas.
RŪDĪJUMS CAUR PROBLĒMĀM
- Mēs esam spiesti pakļauties sabiedrības likumiem...
- Jā, mums ir jārespektē likumi! Un ne tikai tie likumi, kas ir rakstīti uz papīra. Ja es gribu uzturēt savu miesu, man ir jāpelna nauda. Man ir jāstrādā, lai dzīvotu, nauda ir jādabū, tas ir vienkārši neizbēgami. Cilvēki savas vienīgās dzīves stundas pavada smagā, melnā darbā. Viņi strādā, nevis lai attīstītu savu garu, bet lai varētu uzturēt savu dzīvību…
Es pats pie sevis jau ilgāku laiku vēroju tās lietas, kādas ar mani dara Dievs kopš laika, kad esmu kristīgs cilvēks, tas ir, kopš 1999. gada 11. aprīļa. Es saprotu to, ka bieži vien lielāko mūža daļu cilvēkam lemts smags fizisks darbs, viņu gaida sadzīviskas grūtības. Bet, gribu uzsvērt, - problēmas tikai un vienīgi norūda kristīgu cilvēku, veido viņa raksturu. Dievs slīpē cilvēku kā dimantu, tas ir pārbaudīts fakts, un katrs kristīgs cilvēks var to apliecināt. Grūtības, darbs, problēmas kristīgu cilvēku tikai dara izturīgāku, protams, ar noteikumu, ka viņš turas pie Dieva un nedodas noziedzības ceļos. Dievs caur grūtībām un pārbaudījumiem veido cilvēku, tā dabu, raksturu, pārbaudot viņu un mācot būt pacietīgam, pateicīgam, uzticīgam, pazemīgam, lēnprātīgam, tuvinot viņu Kristus raksturam. Normāli ir tā, ka es cauri grūtībām norūdos, kļūstu par kārtīgu cilvēku, un tad arī, kā teikts Rakstos, pārējās lietas, ari laicīgās, ari nauda un manta, „tiks piemestas.”
Tad laicīgās lietas mani nesamaitās, jo nespēs mani vairs pakļaut savai varai. Bet, ja es nebūšu kārtīgs cilvēks, nebūšu pārbaudījumos norūdīts, nauda mani sabojās. Tad nauda man dos nevis uzplaukumu, bet visatļautību, visa pieejamību, tad es neko citu nezināšu, kā par to naudu šad tad pie draugiem kokainu iešņaukt, kaņepi iepīpēt, ar meitenēm atpūsties. Tad es bušu demoralizēts, jo, kad pār cilvēku sāk dominēt miesīgās prasības, tad ar viņu ir cauri.
VECĀKI - PIRMIE CEĻA RĀDĪTĀJI
- Kad bērns piedzimst, viņa dvēsele ir kā balta, neaprakstīta lapa, tur nav ne laba, ne ļauna. Bet tad ierunājas miesas vajadzības. Bērnam gribas ēst, viņam gribas siltumu, drēbes, rotaļlietas, viņš mācās, visu laiku dominē materiālās lietas, un beigu beigās pārsvaru ņem materiālā puse...
- Jā, te jau paradās vecāku loma. Viņu pienākums izskaidrot bērnam visu, ņemot vērā, protams, viņa vecumu, kāpēc ir nepieciešams apģērbs, pārtika, kāpēc nepieciešamas lietas un priekšmeti, un ko tie cilvēkam nozīmē. Pakāpeniski jāmāca saskatīt arī garīgās lietas, izskaidrot būtiskos vērtību kritērijus, kam ir jādominē, kam ir kāda nozīme, būtiska nepieciešamība, piemēram, mēbeles, transporta līdzekļi, pārtika, apģērbs, cik tālu tas ir aktuāls kā nepieciešamība. Kur sākas mantkārība, kur sākas kalpošana mantai, miesas iegribām un pārmērībām. Un, ja kristīgās ģimenēs šis skaidrošanas darbs tiek sākts saprātīgi, pamazām ievadot bērnu kristīgās draudzes dzīvē, vedinot, mudinot viņu uz lūgšanām, ja šī pazemība, pateicība, ja šis kristīgi skaidrojošais, garīgais darbs pie bērna sākas jau no mazām dienām, mēs varam teikt drošu prātu, ka mēs iemācām bērnam uzticēties Dievam, mēs iemācām bērnu pateikties Dievam, iemācām bērnam lūgt Dievu, lai Dievs mums atvēl daudzas lietas, kas pasaulīgiem cilvēkiem ir apslēptas.
Ja cilvēkbērns ir iemācīts uzticēties Dieva vārdam, ja viņš ir iemācīts veltīt kaut nedaudz laika lūgšanām un pārdomām, tad savā tālākajā dzīvē cilvēks varbūt daudzējādā ziņā ir pasargāts no daudzām lietām, kuras es esmu piedzīvojis, - no patikas zagt, no patikas lietot alkoholu, no patikas ielaisties dažādās pārmērībās, aizrauties ar traku seksu, daudzām citām bīstamām lietām. Ja priekšstats par dažādiem procesiem, fizioloģiskiem un sabiedriskiem, bērnam ir izskaidrots, tad viņš jau sakumā redz, kas ir labi, slikti, vērtīgi vai kaitīgi dvēselei. Ja nekas netiek izskaidrots, tad pār apzinu sāk ņemt virsroku materiālās vajadzības. Cilvēks cenšas rast apmierinājumu kaut kādā piepildījumā, cits sāk krāt naudu, cits pērk automašīnas, mājas. Bagātības cilvēku padara apsēstu, tajā visā nav garīga piepildījuma, jebkurš domājošs cilvēks, lasot un pētot dažādas garīgas mācības, nonāk pie secinājuma, drīzāk jautājuma: vai nauda ir tas, ar ko viss beidzas?
Es bērnībā nespēju pieļaut domu, ka es miršu un viss. Mani sajūsmināja saule, ziedi, putni, mani sajūsmināja mūzika, dzeja, smaidošas sejas, man bija prieks par citu prieku, esamību, par to, kādā jaukā pasaulē es dzīvoju. Tā ir brīvība, ko es no jauna saņēmu no Kristus. Kas tā ir par brīvību? Tā ir brīvība no maldiem, no nepatiesas mācības, viltus kalpošanas, no kaislībām, atkarībām, netikumiem. Ja no tā visa nespējam kļūt brīvi, tad esam uz ceļa, pa kuru viss aiziet pazudināšanā. Bet tas, protams, nav viegli. Pasaules labumi ir tik kārdinoši, sagādā miesai un caur to savā ziņā arī dvēselei tik lielu baudījumu. Un kas gan cits palīdzēs bērnam visas šis lietas izprast, ja ne vecāki?
DIEVS NEAIZLIEDZ BŪT BAGĀTAM
- Kristus sacījis, ka vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesu valstībā. Kādas tad ir izredzes turīgas ģimenes bērnam saņemt no vecākiem nepieciešamo sagatavošanu? Jo turīgā ģimenē visu laiku dominē manta. Bet no otras puses – vai tad nabadzīgā ģimenē ir labāk? Ja bagātiem manta IR, tad trūcīgie to VĒLAS. Piedzimstot nabadzīgā ģimenē, paradās tieksme pēc mantas. Tās nav, bet ir citiem bērniem, tāpēc to gribas jo vairāk…
- Dievs jau neaizliedz būt bagātiem un turīgiem. Viņš rūpējas par to, lai mēs būtu nodrošināti, lai mums nekā netrūktu. Bet jābūt kaut kādai robežai starp to mantu, kas nepieciešama šīs pasaulīgās eksistences nodrošināšanai, un starp to mantu, kas jau uzskatāma par pārmērību. Es būtu pretīgs, ja es savās lūgšanās lūgtu pārmērības, kas mani darīs netikumisku, netiklu. Tās ir pretīgas lūgšanas. Es domāju, ka te nav tik būtiski, ģimene ir bagāta vai nē, kā tas, kādas garīgās tradīcijas valda ģimenē. Vai viņi ir kristieši vai nav kristieši, vai tie ir ticīgi vai nav ticīgi ļaudis. Kad paskatāmies, kādi tikumi valda ģimenēs, kas sevi skaita par „sabiedrības krējumu” un ģimenēs, kur nav darba un naudas, tad redzam, ka būtisku robežu nevaram novilkt. Jā, ir atšķirības kultūrā, izglītības līmenī, pasaules uztverē, taču kaislības un netikumi vienlīdz apdraud visus. Es nezinu, vai ir tāds definēts brīdis, kad cilvēks sagaida Dieva pieskārienu. Tikpat labi šo pieskārienu var sajust bērns, pusaudzis vai sirmgalvis, vai cilvēks, kurš jau ir uz mūžības sliekšņa.
NO KĀRDINĀJUMA NAV PASARGĀTS NEVIENS
- Vai tiešām tu domā, ka teorētiska sagatavošana, kristīgā izglītība ir izšķirošs faktors? Ir baznīcas ordinēti mācītāji, kuriem ir augstākā teoloģiskā izglītība, bet viņi tāpat grēko, kā visi... Reiz noklausījos divu strādnieku sarunu – puiši bija remontējuši dzīvokli kādam sabiedrībā labi pazīstamam garīdzniekam. Strādnieki šausminājās, kā tā var svaidīties ar naudu, apzināti šķiest tūkstošus tur, kur varētu iztikt ar mazumiņu. Un tad šie vīri sprieda: „kas tad tas par mācītāju, viņš taču to naudu, ja reiz pašam nav kur likt, būtu varējis izdalīt trūkumcietējiem, palīdzēt nabadzīgiem bērniem…”
- Es domāju, ka jebkurš kristīgais priesteris, garīdznieks vai sludinātājs nav pasargāts no kārdināšanas. Viņš kā cilvēks ir pakļauts kārdināšanai, viņš var krist grēkā, viņu var pārņemt augstprātība, lepnība. Man šķiet, ka tas pat ir nenovēršami. Ir tāda likumsakarība, - jo cilvēkam vairāk tiek dots no augšienes, jo vairāk pie viņa strādā ari Sātans, viņam ir vairāk kārdinājumu, viņam ir vairāk iespēju krist kārdināšanā. Dievs mums māca – nenosodiet nevienu, aizlūdziet viens par otru, lūdziet par saviem ienaidniekiem, lūdziet par saviem nelabvēļiem, lūdziet par draugiem, par brāļiem, pamāciet mīlestībā, bet nepārmetiet viņiem un nenosodiet viņus, lai nebūtu naida, lai nebūtu šķelšanās. Kāpēc man būtu jāpārmet kādam kaut ko? Es pats esmu sasodīts grēcinieks! Es zinu, cik grūti ir turēties pretim kārdinājumiem, tāpēc nenosodīšu, bet aizlūgšu par to cilvēku, lai Dievs dod viņam spēku tam visam pretoties.
DIEVS MANI NENORAIDĪS
- Saki, kā tu domā - ja tu varbūt būtu bērnība mācīts kristīgā garā un iepazīstināts ar Dieva vardu, - vai tavs liktenis veidotos savādāk?
- Grūti spriest par to, kas varēja būt un kas nevarēja būt. Es bieži vien kristīgi garīgo dzīvi salīdzinu ar sportista darbu. Vai tas būtu profesionālis, pusprofesionālis vai amatieris. Jebkurš rezultāts attīsta, stimulē manu darbu un tajā pašā laikā, jebkurš treniņš absolūti negarantē nevienu pirmo vietu. Jo nekad nevar zināt, vai kāds cits nebūs spēcīgāks. Atšķirībā no sportistiem, mēs netiecamies pēc pirmajām vietām, mēs netiecamies pēc lauriem, mums svarīga ir Kristus atnākšana, mums svarīgi būt izglābtiem.
Mums rūp, lai dvēsele vispār spētu šķērsot finiša taisni debesu valstībā, nevis ellē, viss pārējais nav svarīgs. Svarīgs ir ticības moments cilvēkā pašā, cik cilvēkam pietiek spēka sekot Dieva vārdam, kādu prioritāti cilvēks sev uzstāda. Ja man ir svarīgi būt izglābtam, ja es ļoti to vēlos, ļoti tam ticu, es ari centīšos cik vien man būs cilvēciskā spēka. Visbrīnišķīgākais ir tas, - ja es esmu kritis, ja es esmu apzināti grēkojis, Dievs mani tomēr neiznicinās, viņš mani nenoraidīs, viņš mani neatstums. Viņš mani pamācis, viņš man piedos, viņš man atkal un atkal dos iespēju tiekties pēc līdzības ar Kristu, sekot Kristum, pastāvēt viņa žēlastībā.
… Es bieži pārdomāju par to, cik svarīga cilvēkam ir Dieva atziņas svētība, un ļoti būtiski šeit ir tas, par ko mēs runājām sākumā, – kādā vidē bērns aug: ģimenes mikroklimats, ģimenes tradīcijas, garīgās dzīves pamats. Laba un ļauna izskaidrošana ģimenē. Sarunas par to, kāpēc ir labdarība, kāpēc ir ļaundari, un pamazām, ņemot vērā bērna intereses, personīgo raksturu un dabu, vecākiem vajag nevis spiest viņu darīt, bet palīdzēt apzināties sevi, jo tās vērtības, kuras cilvēkam palīdz augt, palīdz arī cilvēkam mirt. Tā laikam ir diskutējama lieta, jo bezgalīgi var runāt par labo un ļauno…
DIEVA SODS UN MĪLESTĪBA
- Dievs ir Mīlestība un Piedošana. Tomēr mēs runājam ari par Dieva sodu… Vai tu domā, ka Dievs soda apzināti? Vai varam iztēloties Dievu kā tādu bargu veci, kas sēž mākoņos un skatās: „Ā, šis slikti uzvedas, nu es viņam tagad…” Bet varbūt tomēr tas Dieva likums ir tik universāls, ka darbojas pats par sevi un tas, ko saucam par sodu, ir vienkārši sekas… Piemēram, es iebāžu roku ugunī, un man sāp. Vai gan ir jēga vaimanāt, ka mani Dievs sodījis? Labāk varbūt izvilkt roku no liesmām?
- Jā, Dievs gan ir Mīlestība un Piedošana, bet patiešām, ari Dieva sods pastāv. Tas ir kā profilakse, ka brīdinājums. Tas ir kā pēriens, arī tēvs taču per savu nepaklausīgo bērnu ne jau aiz naida, bet vēloties viņu atturēt no rīcības, kas var radīt bīstamas sekas…
Dievs ir devis cilvēkiem likumus – baušļus. Desmit baušļi ir universāli, tas ir kodekss, kopdzīves likums. Bet, runājot par grēku kā tādu, – Dievs ir atstājis cilvēku brīvas izvēles priekšā. Lucifers prata apmanīt to eņģeļu daļu, kuri sacēlās pret Dievu. Kad izcēlās karš debesīs, viņš apmeloja Dievu un teica, ka viņš ir netaisns, ka viņš grib visu sev, ka Dievs esot vardarbīgs un visiem tikai grib uzspiest savu gribu. Pēc tam, kad eņģeļus izraidīja no debesu valstības, grēks, kurš sākās ar Ievas krišanu, pilnveidojās uz zemes, grēks kļuva daudzšķautnains, tas daudzējādi ir iesakņojies sadzīvē, ikdienā, kā pilnīgi normāla, pieņemama lieta. Grēks ir iesakņojies cilvēka saprašanā un apziņā kā norma, kā brīvība, kā tiesības. Mēs redzam demokrātisko sabiedrību, kurā grēks kā tāds ir tik daudzveidīgs. Bet Dievs ir atstājis cilvēku ar brīvu izvēli un caur Bībeles svētajiem rakstiem viņš ir vērsies pie mums un teicis: „Redzi, cilvēkbērns, es tev atklāju kas ir labs un kas ir ļauns. Es pats savu bērnu neesmu žēlojis, lai tu varētu atgriezties pie manis.”
Dievs ļoti demokrātiski ir devis cilvēkam brīvību: „Esi ar Mani vai esi pret Mani. Ja tu būsi ar Mani, lasi Manu vardu, Es tur esmu visu pateicis, esmu visu atklājis. Kas pie tevis notiks, ko tu piedzīvosi, ja tu būsi man uzticīgs? Bībelē ir rakstīts – izglābts tiks tas, kurš pastāvēs līdz galam ticībā, kalpošanā, sekošanā Kristum.”
Un tai pat reizē Dievs saka: „Labi, skaties, cilvēkbērns, ko tu piedzīvosi, ja tu nebūsi ar Mani, ja tu ļausies Sātana spēku ietekmei.” Debesu valstībā grēks nevar pastāvēt, grēks piedzima pie Lucifera, pazudināja vienu no debesu eņģeļiem, pazudināja Ievu, tas pazudina miljoniem, miljardiem cilvēku, kopš zeme pastāv. Grēks nevar būt ar Dievu, bet var tikt piedots.
ZINĀŠANAS VĒL NAV PATIESĪBA
- Vai mēs varam teikt, ka grēks neko nepazudina, cilvēki paši sevi pazudina?
- Tieši tā, cilvēks pats sevi pazudina ar savu izvēli, nezināšanas pēc. Tāpēc jau Sātans tā cenšas radīt viltus mācības, kurās it kā ir daudz zināšanu, bet nav patiesības, nav to pamatelementu, kuri ir kristietībā – grēku piedošana, nožēlošana, pestīšana, mūžīga dzīve. Zināšanas pašas par sevi ir brīnišķīgas, bet tā nav visa patiesība. Tās cilvēkam nedod problēmu – nāves un dzīvības – atrisinājumu.
Mani vienmēr sajūsmina, ar kādu mīlestības pārpilnu labdarību Dievs darbojas pie tā, ko viņš ir aicinājis kalpot. Es tiku aicināts no Dieva puses. Varbūt Dievam bija manis žēl. Dievs apžēloja mani kā mazu zīdainīti, kad es gulēju Rīgas slimnīcā, un sūtīja omīti mani glābt. Un tikai tagad, kad jau tuvojos pusmūžam, es spēju apzināties to, ka visus šos gadus, neņemot vērā to, ka 19 gadus es biju ieslodzījuma vietās, Dievs mani sargāja. Kaut gan cietuma dzīve ir skarba, taču es pat īsti kāvies nebiju pa visiem šiem 19 gadiem. Jā, bija situācijas, kad mana dzīvība karājās mata galā, kāds piedzeries zeks ar nazi gribēja mani nogalināt. Bet viņam neizdevās. Es saprotu, ka Dievs mani žēloja, Dievs mani pasargāja visos manos ceļos, pat tad, kad es viņu vel nezināju. Kad es saku lasīt Bībeli, man atklājās Dieva žēlastība, viņa mīlestība pret tiem, kurus viņš ir radījis – pret mums.
- Ja tu to būtu lasījis 14 gadu vecumā, vai tas būtu kaut ko mainījis?
- Es domāju, ņemot vērā tos apstākļus, kuros es augu un veidojos, ja būtu kāds cilvēks, kurš man būtu izskaidrojis Bībeles nozīmību cilvēkam, manam vecumam pieņemamā stilā, es domāju, ka es kā uzņēmīgs puika, kuram patika klausīties, uzkrāt zināšanas, es būtu pieņēmis to visu.
- Ja tu būtu ieguvis teorētisko sagatavotību, par kuru mēs runājām, vai tā būtu palīdzējusi?
- Tas būtu atkarīgs no tā, cik kristīgais pedagogs būtu bijis uzņēmības pilns palīdzēt man veidoties, atklājot apziņai grēku bīstamību un to, cik bīstami ir tas, ko es daru. Ja viņš man to būtu atklājis man saprotamā valodā un ievedis tādā sabiedrībā, kur ir mani vienaudži – kristieši un dominē citas vērtības, es būtu pakļāvies šai labajai ietekmei.
GRĒKS BŪS LĪDZĀS VIENMĒR
- Atturēšanās no grēka… vai tā ir brīvība no grēka? Ja cilvēks ievēro bausli aiz bailēm, vai tā nav vienkārši piespiedu pakļaušanās? Es zinu, ka man sāpēs, ja es to izdarīšu, tad es to nedaru, lai izvairītos no sāpēm. Bet, ja mēs zinātu, ka sods nesekos, ko mēs darītu?
- Es baidos, ka mēs tagad nonākam pie tā, ka cenšamies attaisnot grēku. Grēks kā elements pavadīs cilvēku visu mūžu, tas būs līdzās, tas centīsies iedarboties uz domām, iegribām, vēlmēm, tas ir atkarīgs no tā, cik cilvēks ir paklausīgs. Un ir svarīgi, kā cilvēks iztur šos pārbaudījumus, taču tas grēku neattaisno. Aiz grēka stāv Sātans un viņa kalpi, dēmoniskie eņģeli. Ņemot vērā un respektējot grēku kā tādu un cenšoties no tā atturēties, tam nepadoties, turoties pie Kristus mēs stāvam tam pretī. Ja mēs apzināmies kādas ir grēka sekas, ja mums to izskaidros un ar piemēriem atklās, tas būs svētīgāk priekš jebkura cilvēkbērna. Tas dos jaunas atklāsmes, jaunas atziņas.
Kad beidzās sociālisma ēra Latvijā, cilvēki, kuri bija vajājuši ticīgos kristiešus, viņi ar asarām acīs krita uz ceļiem dievnamos un viņi pie sevis piedzīvoja Kristus pieskārienu. Tas ir brīnišķīgs piemērs. Un piedošana ir visskaistākais, ko cilvēks var saņemt no Dieva. Cik tajā bridi paliek viegli! Vairs nav tas drausmīgais vainas apziņas mākonis, kurš staigā visur pakaļ.
PIE NEPAREIZAS ROKAS
- Bija tāds stāsts – par cilvēku, kurš bija nonācis pludos un sēdējis uz sava šķūņa jumta, rāpies aizvien augstāk, turpat garām brauca laiva, bet viņš atbildēja: « Nē, es gaidīšu, kamēr Dievs mani izglābs.» Tad pāri lidoja helikopters un atkal gribēja viņu izglābt, bet cilvēks atkal atteicās, jo gaidīja, ka Dievs viņu glābs. Protams, cilvēks noslīka un pēc nāves Dievam pārmeta: kāpēc tu mani neglābi? Bet Dievs paskaidroja, ka sūtījis glābējus divas reizes, tāpēc pats vien vainīgs, ka nav ļāvies tapt izglābts… Redz, kā. Dievs, kas darbojas caur starpniekiem, kas var būt arī vienkārši mirstīgie cilvēki. Vai tev nekad tā nav bijis, ka nācis starpnieks no miesas un asinīm? Vai tiešām nav bijuši glābšanas mēģinājumi?
- Pirmais aicinājums no Dieva man bija piecpadsmit gadu vecumā, kad es tikko biju atgriezies no Daugavpils specialās skolas. Tēvs ar māti mani no turienes izņēma, mēs devāmies uz Rīgu un tur dzīvojām. Kāds kristīgs priesteris bija pasūtījis pie mana tēva grāmatplauktu, viņš bija redzējis mani un lūdzis, lai tēvs atdod mani viņa audzināšanā. Tēvs atbildēja: « Nē, es viņu neatdošu.» Tas bija, manuprāt, pirmais aicinājums kalpot Dievam. Šis priesteris gribēja ņemt mani garīgajā audzināšanā. Vēlāk, 80-tajos gados, bija tas otrs gadījums, par ko jau pieminēju, kad viens mācītājs vēlējās mani izglītot. Jā, Dievs divas reizes pastiepa savu roku. Bet es pieķēros pie citas, pie nepareizās rokas, kas mani vilka dziļāk purvā.
- Šeit mēs atkal nonākam pie tā, ka 14 gadu vecumā tu sāki izciest pirmos sodus.
- Jā, tas bija 1974. gads, kad man par klaiņošanu, nemācīšanos, par zādzībām nosūtīja uz Daugavpils specskolu. Aizveda mani uz Torņakalnu, kur bija pieņemšanas punkts. Tur es pirmo reizi nepelnīti dabūju pa seju, mani sasita, piekāva un gribēja dažādi apspiest, bet es nepakļāvos, turējos pretī. Tomēr es daudzas reizes nepelnīti dabūju sitienus. Tāpēc, ka man bija neparasta, garena seja, uz priekšu izvirzīti zobi, un pārējiem tas likās smieklīgi. Tādēļ es daudz pārdzīvoju. Es biju noslēgts. Es nebiju apkartēja terora nomākts, bet vairāk noslēgts sevī...
