Attēlā - pēdējā ieslodzījuma "pase"Kas attiecas uz manu slimību, kuru sauc par toksikomāniju, tās pirmsākums laikam ir meklējams tajos gados, kad mani nosūtīja uz Daugavpils specskolu. Tajā laikā daudzi puiši lietoja visu ko, lai izraisītu eiforiju, apreibumu, un uz šī apreibuma bāzes cilvēki izjūt dažādas netradicionālas izjūtas. Parādās lidojuma efekts, atraisās dažādas jūtas un nepieredzēti pārdzīvojumi, var redzēt dažādas krāsas un tēlus, kas izraisa interesi. Nezūd ne redze, ne dzirde, ne garša, bet notiek tās kārtības sajaukšana, kādu to ir izveidojis Dievs. Pie redzes, dzirdes, garšas, pie taustes notiek deformācijas, to izpausme ir daudzpusēja.
Šīs izjūtas bija netradicionālas un tā vide, kur tas tika darīts... tā bija sava veida bēgšana no realitātes. Kādu laiku varēja paslēpties no disciplīnas, realitātes, no uzspiestās dienaskārtības. Šī toksisko vielu ieelpošana bija sava veida protests administrācijai. Mēs bijām pazīstami ar alu, vīnu, stipro alkoholu, un toksikomānija bija vēl viens no veidiem kā apdullināties. Es īpaši nerespektēju citu viedokli un to krāsas ostīšanu neviens ari neņēma īpaši nopietni.
Visus šos gadus, gan Cēsīs, gan specskolā, gan divas reizes ieslodzījumā Valmiermuižā un vienu reizi ieslodzījumā Jelgavā, es lietoju toksiskās vielas. Tiesa, lietošanā bija periodi ar kritumiem un pacēlumiem. Taču tā visspēcīgāk es saindējos ar toksiskajām vielām 80. –tajos gados.
Laikā, kad es diezgan apzināti lietoju toksiskās vielas, Valmieras cietumā, es ļoti pārdzīvoju to visu. Bija vairākas ievietošanas soda izolatorā, karceros, bet toksikomānija nebija kļuvusi man par atkarību, es drīzāk to izmantoju kā sava veida ālēšanos, izklaidēšanos. Tā bija laiska slinkošana un kaifošana, kas, kā man šķita, neatstāj nekādu graujošu iespaidu uz veselību. Tas ceļš, kuru es jau biju iestaigājis, tas tomēr deva inerci lielai lavīnai, kas vēlāk gāzās pār manu galvu. Lai arī cik liels kauns man par to stāstīt, bet nonācu līdz tam, ka toksiskās vielas es lietoju arī tad, kad biju mājās. To es darīju līdz tādam stāvoklim, kādu grūti iedomāties. Dienām, nedēļām, mēnešiem, es visu laiku pavadīju toksisko vielu reibumā. Es ļoti brīnos, ka es vēl neesmu sapuvis no iekšpuses.
Tas bija 80.-to gadu vidus, kad biju aizrāvies ar okultajām zinātnēm, dažādām burvestībām. Bija pieejama literatūra par dažādiem okultajiem klaniem, kas viduslaikos darbojās Eiropā, bija literatūra, kas saistīta ar austrumu misticismu, bet tas vairāk bija vispārizglītojošs materiāls, kur lasot starp rindām, varēja caurskatīt lietas, kas veda pie okultās pasaules, gariem, dēmoniem. Mani interesēja šīs parādības, saskarsme, kā iegūt jaunas zināšanas.
Mani interesēja ari burvestības. Man nebija nekādas saprašanas par to, ko es daru. Man palicis prātā viens no eksperimentiem, kura laikā es redzēju interesantu parādību. Izveidojas tāda cilvēciska seja istabas vidū, ar augstu asti kā japāņu samurajiem, diviem ragiem, un šis rēgs man teica, ka ir velns un grib noslēgt ar mani darījumu. Es to uztvēru kā prāta rotaļu, spēli, bet es noslēdzu vienošanos ar velnu. Es neticēju, ka tā ir reāla vienošanās, es neticēju arī tam, ka vienošanās ir spēkā, es smējos. Diemžēl vēlāk izrādījās, ka tā nebija rotaļa, tā bija reāla saskarsme ar dēmoniskajiem spēkiem. Par to liecināja viss, - manas tālākas darbības, viss tas postošais, graujošais, pašiznīcināšanās process, kas sākās pēc tam, kad es biju noslēdzis vienošanos ar sātanu. Cilvēki var smieties, bet šādas vienošanās ir reālas, labāk nekad nejokoties ar šiem spēkiem. Sātans teica tā: «Tev būs kaifs, sievietes, nauda, priekos un baudā pavadīta dzīve.» Es piekritu. Es biju potenciāls cepetis sātanam. Skumji, bet tie nav joki, bet gan realitāte. Viņš teica, ka rūpēsies par to, lai man nekad netrūktu kaifa un baudas. Tā ari daudzējādā ziņā bija, es tajā ellē pavadīju lielu daļu savas dzīves.
Tiesa, mans pašiznīcināšanās process jau bija sācies krietni agrāk, tomēr tas līgums, vienošanās ar sātanu man bija reāla, to es sapratu pēc tam, kad jau pēc divdesmit gadiem es bļaudams un kliegdams ierados pie Dieva pēc palīdzības. Un kopumā tas viss - mana sadarbība ar tumšajiem spēkiem, kā vēlāk izrādījās, prasīja gandrīz divdesmit gadu ieslodzījuma un narkotiku reibuma. Vienošanās ar sātanu bija tikai viens no notikumu posmiem. Ļaunie spēki pie manis darbojās jau agrāk, tad es tiku iepazīstināts ar toksikomāniju. Tas, ka es reizēm iedzēru vīnu vai alu, bija tikai viens no procesa elementiem, kas pavadīja mani ļoti ilgu laiku.
Tajā laikā man bija uzrunas, brīdinājumi no Dieva puses. Klusi brīdinājumi: nedari to, pārdomā, neej tur. Tie bija brīdinājumi no Dieva. Es reāli dzirdēju Dieva brīdinājumus, tie bija kā spēcīgas domas. To visu es ignorēju, jo biju apreibis.
Narkomāni sadalās trīs stadijās: pirmajā stadijā reibumā sajūt patīkamas sajūtas – vieglumu, atbrīvotību no visa, atraisītību; otrajā pastiprinās pārdomas, izjūtas. Bet trešā: tā jau ir atkarība. Visi, kas ir trešajā stadijā, apzinās, ka narkotiku lietošana ir ļoti kaitīga. Narkotikas ir sātana ierocis, kas grauj cilvēku no iekšpuses. Sit pa cilvēka apziņu, morālo un fizisko veselību. Toksikomāns ir garīgi paralizēts, staigājošs grausts, īsta meslu kaste. Pēc būtības viņš ir un paliek tas pats cilvēks, tomēr morāli viņš ir mēslu kaste.
Es redzēju ļoti daudz dažādas vīzijas, parādības, būtnes, krāsas, dzirdēju balsis, bet ar laiku tas viss pazuda. Laikam tas bija pārvērties par ieradumu. Stulba paapdullināšanās.
Dēļ manas atkarības es izšķīros no savas civilsievas Indras, tas bija ļoti traģisks notikums, par kuru es negribētu runāt. Es biju tik vīlies, jo biju cerējis atgriezties pie viņas pēc ieslodzījuma. Kad atgriezos, biju pilns cerības. Es sāku strādāt mežā, kādu pusgadu nodzīvojām kopā, bet tā sanāca, ka es pazaudēju darbu, bet citu nedabūju. Tāpēc mēs sastrīdējāmies, pēc tam nedēļu pavadīju alkohola reibumā. Kad atjēdzos, viss jau bija beidzies.
Toksikomānija bija tāds riebīgs periods, kuru es nevaru izskaidrot. Neredzot iespēju, kā varētu sakārtot savu dzīvi, es sāku lietot toksiskās vielas. Es arī nezaudēju nekādu saprašanu, - es tajā laikā pat rakstīju dzeju. Es nevelējos meklēt palīdzību, bet vienlaicīgi man arī bija pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek. Vai es dzīvošu vai miršu, tam tajā laikā nebija nekādas nozīmes. Es biju iedomājies, ka dzīve ir absolūti bezjēdzīga. Var jau būt, ka tā bija tāda paša sevis žēlošana… nezinu.
Viss tas draņķis, ko es grūdu sev iekšā, ļoti bojāja manu veselību. Man bija slikta dūša, apetītes trūkums. Es sevi varētu salīdzināt ar putnubiedēkli. Cilvēks – putnubiedēklis. Es nekur nestrādāju. Es nespēju pretoties tam trakajam apdullumam. Bija vēl tāda lieta, kuru es vēroju pie sevis: tie dēmoniskie spēki, ar kuriem man bija vienošanās, strikti vēroja un rūpējās par to, lai tā velēšanās man ari nepazustu…
Kad es atgriezos mājās, šķiet, 1984. gadā, pēc kārtējā ieslodzījuma, es atkal satikos ar Indru, kuru es biju saticis jau kad viņa vēl bija pamatskolniece. Tajā laikā es jau biju sācis strādāt par šveicaru vietā, kur es spekulēju ar šņabi, uzpirku sudrablietas. Turpināju lietot narkotikas. Iepazinu „lomkas”. Tad gan es uz bridi pārtraucu lietošanu, jo mani ļoti nobiedēja tā briesmīgā sajūta, kad bez devas viss organisms, šķiet, uzsprāgs. Zinu, ka mani draugi ari mēģināja atbrīvoties. Kā nu kurš, - citi gāja pie tantiņām, dziedniecēm, citi brauca uz klīnikām.
Desmit mēnešu laikā starp divām sodāmībām notika ļoti daudzas lietas. Es paspēju iemīlēties, saņemt darbu, nodarboties ar “bezstrādes ienākumiem,” kļūt par aktīvu narkomānu – amatieri, kas pēcāk izveidojās par nopietnu traģēdiju. Es aizgāju no darba, turpināju uzpirkt dārglietas, spekulēt ar šņabi, ņemt parādus un neatdot, uzdot sevi par to, kas es neesmu, krāpt cilvēkus… Es īpaši nedomāju par sekām un rezultātiem, man svarīgāka bija peļņa. Šis dzīvesveids atstāja arī iespaidu uz apziņu.
Nedaudz vēlāk Indrai piedzima meita Elīna, ļoti jauka meitenīte, tad mūsu attiecības bija stabilas, mēs meklējām iespējas, kur dzīvot. Es nebiju radis strādāt. Laulību mēs tā arī nereģistrējām, pa starpām es vēl zagu. Tas viss kopā manu personību padarīja nepievilcīgu, kaut gan arēji es izskatījos visai pieklājīgs. 1984. gada rudenī es aizgāju mācīties uz Jūrmalas tirdzniecības skolu, lai mācītos par oficiantu, praktizējos Jūrmalas krogos, nedaudz pastrādāju Ķemeros. Mans dzīvesveids bija tāds pa pusei avantūrisks,
pa pusei nopietns.
Es aizgāju no darba Ķemeros… Skolā man gadījās tāds cilvēks, kurš man uzticēja 550 rubļus, es viņu apmānīju un nauda palika man. Mani sāka sūdzēt tiesā, taču nebija neviena pierādījuma, viss balstījās uz godavārda. Tam cilvēkam es neko neatdevu un aizbēgu prom no tā restorāna un tirdzniecības skolas. Lēta avantūra nav ilgi dzīvotspējīga. Tajā laikā es nespēju novērtēt to, ka cilvēki man uzticas. Es vēl biju puika un sātans rotaļājās ar mani kā ar tādu „Rubika kubiku”. Es nebiju godīgs cilvēks, varēju iemainīt sev tuvus cilvēkus pret kaifu…
Narkotikas lietoju arī šajā laika periodā. Regulāri jau nē, reizēm gadījās, bet tas nebija bieži. Mēs ar draugu pārdevām šņabi, mums bija laba peļņa. Kad Indrai piedzima meitiņa, viņa ticēja un cerēja, ka es būšu pieklājīgs tētis. Taču līdz nākamajam noziegumam… mājās es biju 10 – 11 mēnešus. Jā, meitiņa bija liela, vienpadsmit mēneši…
Mēs ar draugu pie manis mājās nedaudz iedzērām, viņam bija skumji iet mājās, es viņu pavadīju, gājām dziedādami, smiedamies. Pagājām garām Raudas ielas veikalam, pamanījām, ka tur signalizācija ir tāda vietējā, ne tā, kas pie apsardzes pults pieslēgta, un kaut kāda apsēstība mani pamudināja to darīt. Es ielīdu tur iekšā, paņēmu divas somas ar alkoholu, sīknaudu. Par to joku es dabūju sēdēt četrus gadus. Tā es atkal kļuvu par kārtējās visatļautības un alkoholisma seku upuri! Šoreiz tā lieta bija nedaudz nopietnāka, tā bija jau ceturtā sodāmība. Tajā brīdī, kad tiesnese nolasīja man spriedumu, acis bija pilnas ar asarām un es sapratu, ko es biju zaudējis. Gaismas uzplaiksnījums sirdī, un es sāku apjaust visu to nejēdzīgo rīcību, bezatbildību, kurā esmu dzīvojis. Tas mirklis bija kā apgaismojums, es sapratu, ka es viņas – Indru un meitiņu pazaudēšu. Es jau ko tādu biju piedzīvojis agrāk. Jā, esmu bijis precējies, man bija sieva Baiba un meitiņa Ieva, bet, kamēr biju kārtējā ieslodzījuma vietā, Baiba no manis izšķīrās. Arī šoreiz bija jau par vēlu. Mani nosūtīja uz Jelgavas 1. cietumu. Tur es pavadīju visus četrus gadus.
Šinī cietumā es smagi sirgu ar toksikomāniju. Es slēpos no draugiem, jo viņiem tas nepatika. Draugi man bieži par to aizrādīja, taču es to īpaši neņēmu galvā. Es biju iekšējās kārtības pārkāpējs, nemīlēju strādāt, Tā kā es biju kārtības pārkāpējs un
toksikomāns, mani ievietoja karantīnas telpā un tur es pavadīju trīs vai četrus mēnešus.
Tas bija 1990. gads, priekšā bija lielā pārkārtošanās, uz cilvēkiem vairs nebija važas, gaisā bija jūtamas politiskās un garīgās aktivitātes. Nāca iekšā brīva gaisotne. Īsumā, viss tas ieslodzījuma laiks nebija īpaši interesants. Ieslodzījuma laikā Indra gribēja sarakstīties, es rakstīju vēstules. Taču no tā visa nekas neiznāca. Diemžēl kopdzīve ar Indru sabruka, Sātans toreiz guva virsroku. Paldies Dievam, kā mēs tagad redzam, tā bija īslaicīga uzvara, jo mēs tagad esam šeit, un man ir divi lieli bērni – Elīna un Alens,
un mazdēliņš… Tagad esmu precējies, man ir brīnišķīga sieviņa, Daiga, un viņas dēls Kaspars ir kā manis paša puika… Dievs mani ir izglābis, un to gadu briesmīgie notikumi ir pagājuši nebūtībā kā ļauns murgs.
Tie notikumi manā dzīvē, kurus mēs pārrunājām, bija normālas parādības parazītu dzīves veidā, kur neviens negrib uzņemties atbildību un strādāt. Piemēram, Kolorado vabole iznīcina kartupeļu laukus, graužot lapas. Cilvēki viņas iznīdē, bet viņas vienalga vairojas. Es dzīvoju kā Kolorado vabole, es līdu visur, kur ir zaļš, ielīdu tur, kur nevajadzētu līst, un pēc tam kā parasti atjēdzos valsts cietumā. Tā es tur augu un veidojos.
Atceros tādas interesantas lietas, kuras notika 80.-tajos gados. Tas bija vēl pirms 1984. gada nozieguma. Bija tādi impulsīvi pamudinājumi vērsties pie Dieva, pie Kristus, tie bija vairāk neapzināti, es domāju, tā bija Dieva uzruna, Kristus pamudinājums atgriezties, izbeigt visu šo grēcīgo dzīvi. Tad es vienu dienu sasparojos, iegāju Tukuma baznīcā, satiku mācītāju Āleru, viņš bija ļoti jauks sirmgalvis, sakumpis, gara auguma. Viņš bija atsaucīgs, iedeva man daudzas grāmatas. Tas bija jauks pamudinājums.
Taču sātans atbildēja ar pretdarbību… Mēs ar mācītāju jau runājām par iespēju studēt Luterāņu seminārā. Mācītājs neskatījās uz manu bijušo sodāmību, viņš man piedeva manus grēkus un tas bija loti jauks pamudinājums. Izrādījās, bija kāds, kas man piedod, nepielīdzina man pagātnes noziegumus, nebaksta acīs. Tajā laikā taču zeks nebija cilvēks! Mani pat armijā neņēma, tas bija ļoti skumji, jo es gribēju dienēt. Bet baznīca mani bija gatava pieņemt.
Es paklausīju aicinājumam, tikos ar arhibīskapu, bet pirms tam notika negadījums. Dienu vai divas pirms tam es biju iegājis restorānā paēst vakariņas, bet nākot ārā viens agresīvs puisis man negaidot uzbruka un divās vai trijās vietās salauza labo vaiga kaulu. Lūk, kā sātans man gribēja aizšķērsot ceļu pie Dieva. Daļēji viņam tas arī izdevās, jo aizbraucot pie arhibīskapa, es īpaši daudz neko sakarīgu nevarēju pateikt. Man bija smadzeņu satricinājums. Mēs sarunājam, ka es atbraukšu kaut kad vēlāk, kad būs uzlabojies mans veselības stāvoklis un būs nokārtotas visas attiecības ar Dievu… Bet sātans atbildēja ar acumirklīgu uzbrukumu, - sekoja nākošais ieslodzījums, kura laikā es nokļuvu Sibīrijā. Visas manas velēšanās studēt, nodoties Kristum Jēzum, arī palika karājoties gaisā.
Jā, tā bija ļoti jauka epizode. Jo, pirms es gāju pie mācītāja, es biju iesaistījies dažādās attiecībās ar dažādiem cilvēkiem, - bija krāpšanas, apmelošanas, azartspēles, man bija ļoti smagi. Es sapratu, ka baznīca ir kaut kas vairāk, nekā tikai kaut kāda celtne. Es biju iekritis visādās atkarībās, biju sūdos līdz ausīm. Atkal es intensīvi sāku lietot narkotikas, radās tāds mazs narkotiku lietotāju pulciņš, meitenes, izbraucieni, Jūrmala, viss turpinājās. Es krāpos, mānījos, zagu… Pa vidu tam visam bija ari tādi pašmācības un studiju mēģinājumi, man veidojās priekšstati, es mēģināju rakstīt dzeju, man bija dienasgrāmatas…
Būtu nepareizi noliegt to, ka iepriekšējie ieslodzījuma gadi būtu atbrīvojuši mani no tā domāšanas veida, kura pamatā bija visi mani piedzīvojumi, pārdzīvojumi, visas manas nelaimes un kritieni. Daļēji es biju guvis tādas praktiskas iemaņas saskarsmē ar cilvēkiem, biju kļuvis varbūt mazliet taktiskāks, lokanāks, izveicīgāks, blēdīgāks un viltīgāks nekā visus šos gadus iepriekš, tomēr es nebiju atbrīvojies no velēšanās pārkāpt likumu.
Ja būtu kādi attiecīgi apstākļi – apmānīt kādu, nospert kaut ko, es nebiju no šīs vēlmes atbrīvojies. Pats ļaunākais bija tas, ka Krievijā bija draugi – čečeni, kuri man stāstīja, kā viņi gatavojuši „hanku”. Man pastāstīja, kā pagatavot lētas narkotikas. Viņi man aizmirsa pateikt tikai to, cik ātri no tā rodas atkarība. Ari vairāki mani draugi lietoja šīs narkotikas, taču tagad viņi ir ļoti cienījami pilsoņi un strādā ļoti pieklājīgās iestādēs…
